Eiropas lidostās vēl pirms dažiem mēnešiem dominēja mājīguma sajūta ērtajās telpās, kur viegli saņemt padomu no laipna darbinieka, iebaudīt atspirdzinošu dzērienu, atvilkt elpu starp lidojumiem, parunāties ar ceļotājiem no dažādām pasaules malām.
Nule nokļūstot labi zināmajā Frankfurtes ceļotāju centrā, biju šokēta – bēgļu krīzes dēļ gadiem atvērtie vārti atkal ir slēgti, pārejās atjaunoti žogu labirinti un kontroles kabīnes, pie kurām drūzmējas gaidītāji ar dokumentiem un iekāpšanas kartēm. Ir automātiskie vārti, kur sekundēs tiek cauri visi ar Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu pasēm, taču identifikācijas kartes, kas ir mans iecienītais ceļošanas dokuments, der tikai Vācijas. Jau iestājos 50 cilvēku rindā, kad robežsargs apžēlojās ne tikai par manu garo ģīmi. Veikli noteicis ES pilsoņus, viņš izaicināja no rindas apmēram 20 cilvēku un izveda mūs caur kontrolpunktu.
Atkārtotās pārbaudes ar datora, šķidrumu maisiņa, mobilā telefona atkārtotu krāmēšanu kastēs un atpakaļ somā ne tikai nokaitina, bet rada bažas un nedrošību. Arī lidostas darbinieki jau dienas vidū izskatījās saguruši. Iepriecinājums pēc garajām formalitātēm bija nejauša tikšanās ar vācu ģimeni, kuras divgadīgā meitiņa labi zina, kas ir atkritumu šķirošana, un sulas paciņu iemet īstajā miskastes nodalījumā. Rīgas lidostas joprojām atslābinātā atmosfēra ar «zaļo koridoru» bez robežsargiem ļāva justies kā mājās.
Latviešus Eiropā joprojām ciena – vācieši, angļi, īri, zviedri, dāņi uzsmaida patiesā sirsnībā. Tomēr vārti brīvai kustībai atkal veras ciet. Jā, ne mūsu vainas dēļ, taču jāsaprot – pašiem uzceļot nolieguma žogu, pēc tam būs daudz grūtāk to nojaukt.
