Pilskalna ielas veidols Bauskā gandrīz 80 gadus ir saglabājies nemainīgs. Tas joprojām ir mierīgs privātmāju un divstāvu īres namu rajons, ko nav izpostījušas industriālas vai neiederīgas būves. Ielas visneparastākā iezīme ir īpašā mikrovide, jo pastāvīgie iedzīvotāji ir draudzīgi, izpalīdzīgi, vienmēr gatavi sniegt atbalstu kaimiņam.
Nopērk pilsētas māju
Posmā no Mūsas tilta līdz stadionam ir izveidojusies neformāla kopiena, ko raksturo līdzīga vietas izjūta, vērtības un kopīgas intereses ar kaimiņiem, saikņu ciešums apkaimes iedzīvotāju vidū. Pilskalna ielu var uzskatīt par sociālu fenomenu – tradicionālo saskarsmes vērtību glabātavu. Sociologs Ronans Padisons uzsver, ka neviena pilsēta nesastāv tikai no kopienām – tās veidojas vietās, kur sociālā identitāte un mijiedarbība ir nozīmīgas parādības cilvēku ikdienas dzīvē vairākās paaudzēs.
Ielas intensīva apbūve posmā no Mūsas tilta līdz stadionam sākās 20. gadsimta 30. gados, atminas Daina Golubovska, žurnālista Anša Bogustova vecmāmiņa.
Stāsta 86 gadus vecā Daina: «Mans pirmslaulību uzvārds ir Ramane. Vecāki bija Rundāles pagasta lauksaimnieki. Esam meklējuši informāciju par radniecīgām saitēm ar citiem Bauskas apkaimes Ramaņiem, bet tuvu līniju tā arī neatradām. Šo namu Pilskalna ielā 1937. gadā iegādājās mana māte. Nopirktā māja bija pusgatava, celtniecību paši pabeidzām. Mums bija ļoti liela ģimene. Vairāki dzimtas locekļi pārcēlās uz dzīvi pilsētā, bet vecāki turpināja saimniekot laukos. Pilskalna ielas namā dzīvoju skolas laikā no 1937. līdz 1948. gadam, pēc tam uz pastāvīgu dzīvi šeit atgriezos 1993. gadā. Māju 1947. gadā nacionalizēja, bet mēs necietām, jo tajā palika dzīvot mūsu radinieki. Kad es un ģimenes pārējie bērni mācījāmies Bauskas 1. vidusskolā, šeit saimniekoja tante. Viņa gatavoja ēdienu un mūs aprūpēja. Pie tantes bijām kā pansijā. Manos skolas gados Pilskalna iela daļēji bija apbūvēta tikai līdz ugunsdzēsēju depo – krustojumam ar Skolas ielu. Vecākie bija Līdaku, Kalniņu dzimtas nami, kā arī Šnores ģimenes māja, kurā tagad dzīvo Nacionālā teātra aktrise Lāsma Kugrēna. Ielas vidējā posma un tālākā gala dzīvojamās ēkas uzcēla tikai pēc Otrā pasaules kara.»
Mazbānīša darbinieki
Daina Golubovska atceras, ka 30. gadu otrajā pusē gājēji Pilskalna ielā pārvietojās pa koka laipām. Brauktuve izskatījās kā šaurs, grantēts lauku ceļš. Pa to brauca zirgu pajūgi. Toties ļoti noslogots bija Brīvības bulvāris, kura galā atradās Lejas dzirnavas. Zemnieki nepārtraukti veda uz dzirnavām malt graudus. Uz Mēmeles upes ierīkotā mazā hidoelektrostacija ražoja elektrību visai pilsētai. To pārtrauca darbināt, kad tika uzcelta Ķeguma spēkstacija.
Stadions Pilskalna ielā atradies kopš «pasaules sākuma», joko Daina. Viņas bērnībā un jaunībā tas nebija labiekārtots, bet pieaugušie un bērni katru dienu aktīvi sportoja. Vairāki kaimiņi Pilskalna ielas jaunajos īres namos bija dzelzceļnieki – mazbānīša līnijas Bauska–Meitene mašīnisti un konduktori. Iepretim Ramaņu mājai dzīvoja konduktors un pilsētā pazīstams mūziķis Spāriņš. Viņš nodibināja un vadīja ugunsdzēsēju depo pūtēju orķestri. Dainas mātes brālis bija Mežotnes stacijas priekšnieks. Viņa rāda vēsturisku fotogrāfiju albumu, kurā redzama stacijas ēka, tvaika lokomotīve, dzelzceļnieki un viņu ģimenes. Bērnībā mazbānītis bija Dainas iecienītākais transporta līdzeklis. Bez aizķeršanās Daina nosauc visas septiņas pieturas ceļā no Bauskas līdz Meitenei. Viņa arī zina, ka Mežotnes stacijas ēka vēl joprojām atrodas savā vietā un labā izskatā pie pagrieziena uz Viesturiem. «Bauskas Dzīve» to iepriekš aprakstījusi sērijā «Mājas vārds».
Ilgstoši un rūpīgi interesējusies par Bauskas vēstures pētījumiem, Daina Golubovska atzīst: «Nevienā nav minēts izcils mūzikas skolotājs Jānis Spalviņš un viņa sieva Margareta Andersone. Abiem bija Konservatorijas izglītība, Bauskā viņi sāka strādāt 30. gados, izveidoja klavierspēles studiju. Es un mani brāļi arī gājām mācīties, jo mūzikas skolas tolaik nebija. Studija atradās koka namā Rīgas ielā, kur vēlāk ilgus gadus bija Sēklu inspekcija. Mūsu un Spalviņu ģimene draudzējās. Otrā pasaules kara laikā Spalviņi emigrēja uz Vāciju, vēlāk dzīvoja Kanādā, kur Jānis nomira. Spalviņa pamatprofesija bija ērģelnieks. Tolaik šo instrumentu, kā arī klavieres Bauskā spēlēja Ulda Dumpja mamma Lilija. Viņas pirmslaulību uzvārds arī bija Ramane. Ļoti daudzi baušķenieki viņu pazina un mīlēja, arī es.»
Beigusi Lauksaimniecības akadēmiju, Daina Golubovska visu mūžu strādāja par zemes ierīkotāju. Viņa teic, ka Latvijā tikpat kā nav vietu, kuras darba uzdevumos nebūtu apmeklējusi.
Stēlnieka mazmeitas stāsts
Latviešu strēlnieka Voldemāra Līdaka celtajā mājā ģimenes siltumu un mieru bauda jau piektā paaudze. Nama īpašniece ir strēlnieka mazmeita Vija Kalēja. Šeit dzīvoja viņas vecvecāki, vecāki, māsa, brālis, meita Kristīne, bet tagad dzimtas mājā vasaras pavada mazbērni Estere, Katrīna un Gabriēls.
Vija atnes divus dokumentus – Voldemāra Līdaka latviešu strēlnieka apliecību un Bauskas pilsētas valdes 1933. gada lēmumu par apbūves gabala piešķiršanu Pilskalna ielā. Tas ir strēlniekam izrādītais gods par piedalīšanos Ziemassvētku kaujās un cīņās Slokā no 1915. līdz 1917. gadam. Vectēvu Vija nekad nav redzējusi. Viņš nomira daudzus gadus pirms viņas piedzimšanas, toties ģimenes mājā dzīvoja vecāmāte, tēvs Harijs un mamma Velta, Vija, brālis un māsa.
«Manā bērnībā 60. un 70. gados Pilskalna iela izskatījās gandrīz tāda pati kā pašlaik. Uz skolu gājām pa 1. maija vai Parka ielu. Kareivju ielas daudzdzīvokļu ēkas vēl nebija. Tur pļavā ganījās govis, bet mazās Vārpas ieliņas vietā bija purvājs. Mūsu ielā dzīvoja prasmīgi amatnieki. Atceros kurpnieku un ugunsdzēsēju brigādes vadītāju Kārli Straumi. Jau kopš bērnības pazinu ielas dzīvotājus. Iepazinos ar brīnišķīgo Dainu Golubovsku – Dainas tanti, kuru nebeidzu apbrīnot. Daudzi Pilskalna ielas iedzīvotāji audzēja stādus – arī mani vecāki. Tagad šo tradīciju mūsu ielā turpinu es un Abramoviču ģimene. Mana tante un vecāmāte brīvos brīžus pavadīja aužot, apmeklēja Tautas lietišķās mākslas studiju, ko vadīja Milda Skane – Bauskas pils muzeja direktora Māra Skaņa mamma. Studija toreiz atradās Parka ielā. Māris Skanis un Bauskas muzeja speciāliste Ilga Balode ir izauguši šajā apkaimē – īres namā Pilskalna un Sporta ielas stūrī,» atmiņās dalās Vija.
Radošu cilvēku nams
Vija teic – neesot manījusi publikācijās par Bauskas vēsturi gleznotāja Bernharda Rozena vārdu. Viņš bija Hertas Slimpes dzīvesbiedrs. Pievilcīgajā divstāvu koka ēkā Pilskalna ielā, kurā dzīvo Herta, 90. gados esmu daudzreiz ciemojusies, jo šeit mitinājās dizaineri Inese un Dairis Hofmaņi, kā arī mākslas zinātniece Ina Līne.
Herta mūs sagaida kā mīļus ciemiņus. Viņa ir tik vitāla, stalta un aša, ka grūti uzminēt namamātes vecumu. Hertai ir 90 gadu. Par sevi kategoriski atsakās stāstīt, bet priecājas, ka gribam runāt par Bernhardu Rozenu un viņa gleznām. Herta vienmēr ir bijusi autoritāte ar atvērtību cilvēkiem, plašu redzesloku, intelektuālu domāšanu. Inese Hofmane un Ina Līne sarunās ne reizi vien atsaucās uz kaimiņieni Hertu.
Emburgā dzimušais Bernhards Rozens ir absolvējis profesora Jāņa Roberta Tilberga gleznošanas studiju. Viņš pazīstams kā labs portretists, lai gan gleznojis arī ainavas un kluso dabu. Herta ir mantojusi nelielu kolekciju. Pārējie darbi atrodas pie pasūtītājiem. Namamātes portretu, tāpat kā savu pašportretu, gleznojis dzīvesbiedrs. Sarunāties ir bezgala aizraujoši, jo labi trenētais namamātes prāts raida iepriekš nezināmas informācijas plūsmu.
«Mūsu māja ir kultūrvēstures pērle. Šeit dzīvoja Ulda Dumpja mamma Lilija, pie kaimiņiem vasarā uzturējās dzejniece no Vecsaules Lūcija Žamaite, dažreiz arī 50. – 60. gadu teātra aktrise Anta Klints. Mūsu dzīvoklī biežs ciemiņš bija luterāņu arhibīskaps Gustavs Tūrs. Būdams Bauskas luterāņu draudzes garīdznieks, viņš Bauskas Kļaviņa ģimnāzijā Bernhardam mācīja ticības vēsturi. Vēlāk viņi kļuva draugi. Arhibīskapam radās kāre iemūžināt sevi gleznās, tāpēc viņš pasūtināja Bernhardam portretus. Tūrs galvenokārt pozēja mūsu dzīvoklī, bet dažreiz Bernhards brauca uz Rīgu viņu gleznot. Rozens, ar kuru kopā nodzīvojām 27 gadus, nomira 1981. gadā. Viņš apglabāts Važītes kapos. Pēdējā viņa glezna ir klusā daba ar aizlauztu rozi – simboliska un traģiska. Visus Bernharda mākslas darbus un nozīmīti par Tilberga studijas absolvēšanu glabāju kā dārgu piemiņu. Savulaik mākslas vēsturnieks Māris Brancis rakstīja monogrāfiju par profesoru Tilbergu. Viņam ļoti noderēja manas atmiņas un arī absolventu nozīmīte. Abi ilgi sarakstījāmies,» Herta uztic savu stāstu par dzīvesbiedru.
Režisora Kugrēna mantinieces
Ielas iedzīvotāju attieksme pret līdzcilvēkiem ir laipna, īpaši tad, ja tiem svarīga pilsētas vēsture un kopīgas vērtības. Rakstot par Bauskas amatierteātra aktieriem, 90. gadu beigās esmu intervējusi arī Elzu Mengoti – skaistu, inteliģentu, asprātīgu dāmu. Tāda Elza ir joprojām. Viņa atklāj, ka 18. oktobrī kļūs 92 gadus veca, un skaidro dzirkstīgos jokus: «Tie man no režisora Raimonda Kugrēna. Es vienmēr esmu bijusi neaprēķināma, un nav brīnums, ka pēc laulībām
18 gadu vecumā Bauskā atradu teātra trupu, kurā darboties. Neesmu spēlējusi titullomas, bet teātris bija manas dzīves īpašā vērtība. Piedzimu Vecsaules pagasta Pētermuižā kā Mengote un, iedomājieties, apprecējos ar Mengotu no Bauskas, kurš ne tuvu nav mans radinieks! Vai tās nav likteņa draiskās spēles?!»
Elzas mazdēls ir Codes zemnieks un Bauskas novada domes deputāts Arnolds Jātnieks. Viņa lepojas ar saviem gudrajiem, staltajiem un izskatīgajiem mazmazdēliem, taču piebilst, ka nemēdz jūtināties, apcerēt pagātni, jo dzīvi esot prātīgāk uztvert ar visai skarbu humoru.
Negaidot uz ielas satiekam režisora meitu Lāsmu Kugrēnu pie viņas īpašuma – tā dēvētās Šnores mājas. «Jau 20 gadu šis nams ir mana oāze un meditācijas vieta. Neko labāku kā mazpilsētas māju ar īstu lauku vidi pagalmā nespēju iedomāties. Dēli uzbūvēja nojumi dārzā, kurā mācos visu savu lomu tekstus, raugoties uz ābelēm,» stāsta Lāsma un pavaicā – «vai pie Elzas Mengotes jau bijāt?»…
No Pilskalna ielas vēstures
Vietā, kur tagad atrodas Pilskalna iela, līdz Pirmajam pasaules karam un vēl kādu laiku bija pļavas un dārzi, kas piederēja Bauskas pilsētai un pareizticīgo draudzei.
Agrārās reformas laikā pēc 1920. gada draudzes īpašumi tika nacionalizēti un nodoti pilsētai. Pēc tam Bauskas pašvaldība tos sada-
līja gruntsgabalos un izlozē piedāvāja iegādāties privātpersonām māju celtniecībai. Šajā pašā laikā taisnā līnijā gandrīz vai paralēli Mūsas upes tecējumam un Uzvaras ielai tika iezīmēta Pilskalna iela un mazās šķērsieliņas, kas to šķērso virzienā no Mūsas upes uz Uzvaras un Zaļo ielu. Ielas veidošana turpinājās 20. gadu otrajā pusē, kā arī 30. un 40. gados.
Vecākās paaudzes baušķenieki Pilskalna ielas vidi uzskatīja par laukiem atbilstīgu, jo viss nepieciešamais – veikali, autoosta, pasts, skolas, bērnudārzi, darbavietas – atradās tā sauktajā «vecajā Bauskā» jeb pilsētā.
Sabiedriski nozīmīga būve Pilskalna ielā ir stadions, kura veidošana sākās 30. gados. 1938. gada 3. jūnijā Bausku apmeklēja toreizējais Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kurš stadiona vajadzībām ziedoja 2000 latu. Tā paša gada 3. septembrī stadionu atklāja, notika pirmās sacensības vieglatlētikā.
70. gadu sākumā par Bauskas sadraudzības pilsētu kļuva Samtrēdija Gruzijas rietumdaļā, tāpēc Pilskalna iela tika pārdēvēta par Samtrēdijas ielu, bet Samtrēdijā viena iela tika nosaukta Bauskas vārdā.
Dati: Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs.
