Zemnieku ikdienā netrūkst pārsteidzošu notikumu, kad saimniecībā palīgā nāk gan tradicionālās metodes, gan modernās tehnoloģijas.
Putns vai mežacūka?
Augļu dārzā briestošie ķirši vasarā jāsargā no putniem, kas labprāt mielojas ar viegli pieejamo gardumu. Kāds dārzkopis, kam ogas un augļi ir galvenais iztikas avots, dažādi centies rast risinājumu ražas pasargāšanai. Pāris gadu izmantotais gāzes lielgabals galu galā nokaitinājis pašu ģimeni, kuras māja ir pie augļudārza.
«Četros no rīta, kad putni mostas, lielgabals sāka būkšķināt ar pārdesmit minūšu intervālu,» procesu apraksta saimnieks. «Līdz pulksten sešiem, kad ceļamies vasaras darbiem, ne pašiem, ne biežajiem ciemiņiem vairs miega nebija.»
Pērn 700 eiro ieguldīti pavisam gudrā ietaisē, un tagad putnus no ķiršiem aizbiedē… dažādu sugasbrāļu agonijas kliedzienu audioieraksti. «Sākumā arī pie šiem palēcāmies, bet tagad esam pieraduši – tomēr dabiskas skaņas.» Kāds ciemos atbraucis mednieks, izdzirdot pirmo ierakstu, pārliecināti iesaucies – niedru strazds iekritis tīklos! Nākamā skaņa viņam atgādinājusi mežacūkas kviecienus, bet dārznieks nosmīn – vienalga, kam tā balss, ka tik putni neiet ķiršos!
Pustonna ar pārliecību
Vecumnieku pusē pirmo pieredzi guvis jauns saimnieks, kas iegādājies labu gaļas lopu ganāmpulku. Pēc dažu dienu turēšanas kūtī 30 teles un bullis izlaisti iežogotā pļavā, taču brīvības gaisa bijis par maz – viss pulks samucis mežā, pārraujot elektriskā gana stiepli kā diedziņu.
Izlēkšojušies pa krūmājiem, govslopi atraduši ceļu, uz kura baru centies apturēt kāds brīvprātīgais palīgs, taču tam pašam nācies glābties grāvī. «Kur nu – katra tele ir pustonna muskuļu, turklāt apņēmīga skriet brīvībā,» smejas kaimiņu saimnieks ar desmitiem gadu pieredzi lopkopībā. Viņš jaunajam ieteicis pagaidīt – lopiņi zina mājas un atradīs tās, kad izskriesies.
Tā arī noticis – pēc dažām dienām viss pulks ar galveno teli priekšgalā iesoļojis savā aplokā. Trūcis tikai vienas brīvdomīgākas govs, taču arī tā atgriezusies pie ganāmpulka pēc pāris nedēļu pastaigām pa tuvējās apkaimes ganībām un kūtīm.
Vecākais saimnieks savus lopus sākumā patur ganību aplokos, ieradinot mieloties ar maizi, ko izdala no darba džipa. «Viņas pazīst mašīnu un nāk līdzi, citādi ārā no aploka nedabūtu,» skaidro lopkopis. «Kad tiek uz ceļa, tad gan apdzīs arī džipu, ja neturpināšu piedāvāt gardumu.»
Zinātnieks un pētnieks
Brunavas pagastā ir daudz rosīgu saimnieku, kas savus strādniekus gadiem ilgi lolo kā ģimenei piederīgus, ja tie ir prasmīgi un apzinīgi. Taču gadās, ka vienam otram lauku vīram «paslīd kāja» vairākdienu «plostā», un tad pēc atgriešanās nākas saimniecei nolūgties.
Pašā vasaras karstumā tā gadījies prasmīgam traktoristam, kas pēc četru dienu prombūtnes ar vainīgu ģīmi, taču visnotaļ gatavs jauniem darba uzdevumiem, parādījies lauka malā. «Kur tad tu biji palicis?» bargā balsī jautāja saimniece. «Pētīju molekulu kustību un jonu paātrinājumu,» cirta pretī pagurušais vīrs. Tiesa, laukos netrūkst šitādu «zinātnieku un pētnieku», nosmej saimniece.
