70 gadu jubileju svin vecsauliete Irēna Strautiņa.
Vasarā Irēnas Strautiņas māju piepilda 12 mazbērnu un viens mazmazbērns. Viņa steidz tikt tiem līdzi, tāpēc piedzīvojumu, smaida un pozitīvu emociju jubilārei netrūkst.
Paši savā «sūnu ciemā»
Bauskas novada Vecsaules pagastā Irēna nokļuvusi nejauši. Viņa ir lietuviete, bet dzīves gaitas Latvijā, Gailīšu pagastā, sākusi 1953. gadā. Mācījusies Pamūšas skolā. Piecu bērnu ģimenē viņa ir vidējā. «Mums labi sanāk – māsa, brālis, māsa, brālis, māsa. Bērnībā jauki satikām, kopā visu darījām. Bijām kā viens vesels. Daudz strādājām. Es biju ēst gatavotāja, kāds mazgāja drēbes, cits pieskatīja mazāko brāli vai māsu,» bērnības atmiņās kavējas vecsauliete.
Pēc pamatskolas beigšanas strādājusi tikko uzbūvētajā Uzvaras konservu ceha ražotnē. Tur Irēna iepazinusies ar Augustu, un 1966. ga-dā viņi apprecējušies. Sapņojuši par kopīgu dzīvesvietu un meklējuši pastāvīgu mājokli. Apskatījuši Uzvaras pusi, tad Brunavu, bet nekur Irēna nav jutusies labi. Viss mainījies, kad viņi ar moci seklā vietā pāri upei pārbraukuši no Brunavas puses uz Vecsauli. «Ak, tā aleja, kalniņš, mazais strautiņš, zaļā zāle, cik tas bija skaisti!» it kā tas būtu noticis vakar, iesaucas Irēna. «Mēs ripojām pa ceļu, un tiklīdz ieraudzīju bērzu aleju, es sapratu, ka šī vieta kļūs par mūsu jaunajām mājām. Jutāmies gluži kā paši savā sūnu ciemā,» par pirmajiem iespaidiem Vecsaules pusē stāsta jubilāre.
Pašu rokām uzcelts nams, kurā izauguši četri bērni – Monvīds, Solvita, Ieva un Līga. «Gribējām pēdējo Jānīti, bet sanāca Līgiņa,» smaidot nosaka Irēna. Viņa lepojas ar bērniem: «Visi izauguši par kārtīgiem cilvēkiem. Esmu neizsakāmi laimīga, jo apzinos, ka mani bērni, mazbērni un mazmazbērni ir tepat blakus, sveiki un veseli.»
Jātiek līdzi jaunajiem
Jubilāre ir dzīvespriecīga. Viņai mierā sēdēt neļauj mazbērni, piemājas dārzs un pa kādam mājlopam – kazai, vistai un trusīšiem. Vasaras dārza darbos mazie ir pirmie palīgi. «Man viņiem visiem jātiek līdzi, nevar gausties par garlaicību. Bērni mācās no līdzcilvēkiem. Kādi būs vecāki un vecvecāki, tādi būs bērni un mazbērni, tāpēc mēs dzīvojam ar prieku, par spīti jel kādām grūtībām,» pārdomās dalās Irēna.
Jubilāres «grēks» ir seriālu skatīšanās. Viņa atzīstas, ka šad un tad mēdzot pie tiem aizsēdēties un laiks paskrienot nemanot. Arī lasīt patīkot. Iecienītākais žurnāls – «Ievas Stāsti.»
Par zālēm vecsauliete izsakās noraidoši. «Es iedzeru kādu «ripiņu» asinsspiediena regulēšanai, bet savu veselību uzlaboju, galvenokārt eksperimentējot ar pašu gatavotām tējām no visa, ko māte daba sniedz,» atklāj jubilāre. Irēna aktīvi iesaistās senioru interešu kluba «Rudentiņš» organizētajās aktivitātēs.
Vienīgie saldumi – cukurs
Irēnai ļoti garšojot čipsi. Dažreiz tos mēdzot paslēpt no mazbērniem un pa kluso pamieloties. «Bērnībā mana mamma slēpa kanniņas, kurās bija cukurs. Karināja tās pie griestiem, lai mēs neizēstu tukšas. Toreiz citādāku saldumu nebija. Mēs ar brāļiem un māsām sadarbojāmies, lai iegūtu kāroto – būvējām no galdiem un krēsliem piramīdu, no kuras varētu aizstiepties līdz kanniņai un pagrābt kaut karotīti cukura,» bērnības piedzīvojumos dalās Irēna.
Jubilāre atminas kādu spilgtu epizodi, kad vēl dzīvojusi Lietuvā. «Jums Latvijā bija Kaupēns, mums Lietuvā – labais laupītājs Lange, kurš apzaga bagātos, bet laupījumu atdeva nabagiem. Reiz pēc kārtējā «padarītā darbiņa» viņš no veikala izstiepa milzum lielu kasti, pilnu ar saldumiem, un to atdeva mums. Tobrīd bijām laimīgākie bērni pasaulē, mums bija saldumi un ne tikai – mēs vaigu vaigā lūkojām leģendu,» aizraujošo notikumu atceras Irēna.
