Mans bērns stāv ietves malā un šokēts sauc: «Tēti, tēti, skaties! Tā tante iet pāri pie sarkanās gaismas!» Turklāt meita vēl ar pirkstu rāda uz sievieti. Es nezinu, ko teikt. Kad māci cieņu pret vecākiem cilvēkiem, tad šādas situācijas grūti skaidrot. Toties domās jau redzu, kā kundze aizies mājās un paziņām stāstīs par slikto jauno vecāku paaudzi, kas nemāk ieaudzināt bērniem, lai ar pirkstu uz cilvēkiem nerāda.
Pedagoģijas pamatos galvenais princips ir vienkāršs – pat simtreiz stāstīto pārspēj viens reāls piemērs vai personīgā pieredze. Varam kritizēt jauno paaudzi, stāstīt no rīta līdz vakaram, kā jāuzvedas uz ielām, kā jābrauc jaunajiem šoferiem, bet reālās dzīves piemēri vienmēr būs pārliecinošāki.
Kādi ir dzīves piemēri? Uz ceļiem katru dienu noķer desmitiem šoferus dzērumā un tos, kas pārsniedz ātrumu. Pie Bauskas Valsts ģimnāzijas, dzinējam rēcot, pāreju pie sarkanās gaismas šķērso mašīna, un sirma kundze, kas jau bija gatava iet pāri ielai, tik pārmet krustu un nopukojas: «Ak, šī jaunā paaudze!» Pats gan labi pamanīju, ka pie mašīnas stūres sēdēja tikpat sirma dāma, kurai steigties laikam bija svarīgāk. Vasarā ciemos atbrauca paziņas, un viņu mazais puisēns ar aizrautību vēroja divus sirmus kungus, kas ar skaļu savu motociklu rūkoņu traucās pa Kalna ielu bez ķiverēm un pārsniedzot ātrumu. «Es arī tā gribu!» priecājās mazais.
Grēko arī gājēji. Nesen Bauskā divas pensionāres, nemaz negaidot, kad iedegsies zaļā gaisma luksoforā, devās pāri Kalna
ielai – gan jau «fūres» pagaidīs… Šo «šovu», kā jāuzvedas pie luksofora, noskatījās trīs bērni un divi pusaudži.
Lai nebūtu visu laiku jāsūkstās par jauno paaudzi, jāsāk ar sevi, jo pašu parādītie piemēri ir visvairāk nozīmīgie un audzinošie.
