Kā jūtas bērns, cenšoties apsteigt līdzaudžus? Kāda slodze – intelektuālā, fiziskā vai emocionālā – ir bērnam? Kādus sasniegumus vēlas redzēt vecāki, un kuri no tiem ir nozīmīgākie turpmākajā izglītības posmā?
Vecāki problēmu negrib atzīt
Mūsdienu sabiedrība ļoti augstu vērtē intelektu. Taču nepietiekama uzmanība tiek pievērsta personības sociālemocionālajai attīstībai, radošās izpausmes sekmēšanai. Esam noskaidrojuši, ka pēdējo desmit gadu tendence ir saistīta ar vecāku centieniem pēc iespējas ātrāk izglītot bērnus. Sabiedrībā raksturīga pārliecība – ja esi gudrs, tu esi kaut kas. Ir pieņemts domāt – lai būtu veiksmīgs, strauji virzītos pa karjeras kāpnēm un būtu laimīgs, pēc iespējas ātrāk jāiegūst izglītība. Tomēr dzīvē viss ir nedaudz citādāk.
Ar vislabākajiem nodomiem apveltītie vecāki jau trīs četrus gadus vecus mazuļus piesaka vairākos interešu izglītības pulciņos. Piecus un sešus gadus veci bērni pēc nodarbībām pirmsskolas izglītības iestādē tiek vesti uz privātajām studijām vai sagatavošanas stundām vispārizglītojošajā skolā. Bērns ir kā robots, visu piekāpīgi paveic un nogurst tik ļoti, ka vakarā pārguris piesēžas pie datora vai iekrīt dīvānā pie televizora ekrāna. Šādā situācijā bērni kļūst vai nu pārguruši, nerunīgi, pāragri nopietni, vai pilnīgi pretēji – agresīvi un nervozi.
Vecāki, domājot par minēto problēmu, bieži vien to negrib atzīt, jo viņiem ļoti glaimo iespēja lepoties ar īslaicīgiem bērna sasniegumiem. Pieaugušajiem šķiet – ja piecus gadus vecais bērns spēj raiti lasīt un var sacensties ar astoņus gadus veciem skolēniem, tad vēlāk, 2. klasē, viņš pārspēs 5. klases audzēkni. Vienpusēji un paātrināti virzot bērna izaugsmi, tiek lauzti dabiskie attīstības mehānismi. Izmantojot dažādus ārējos stimulus, lai paātrinātu gatavību skolai vai tuvinātu iedomātai gudrības pakāpei, mēs laužam bērna personības izaugsmi veselumā, tā nerūpējoties par sociālemocionālo pieredzi. Protams, ar uzstājību un vecāku spītību var panākt ļoti daudz, tikai jārēķinās ar to, ka vienā brīdī attīstība var regresēt, pēkšņi strauji kļūt lēnāka. Problēmas var rasties gan veselības, gan uzvedības ziņā. Jebkura dzīva būtne uz stresa situāciju reaģē trīs veidos – bēg, uzbrūk vai izolējas. Vai vecāki to patiesi novēl savam bērnam?
Kūtri draudzīgas sarunas veidotāji
Vēl viens plaši izplatītais maldinājums ir doma, ka bērnībā nav komunikācijas jeb saskarsmes grūtību. Vecāki absurdi domā, ka bērnam īpaši nav jāsekmē prasme rotaļāties vai veikt kādu praktiski nozīmīgu kopdarbu, pieaugušajiem ar savu pieredzi nav jādemonstrē veiksmīgi paņēmieni, jo viss bērnībā notiek ļoti vienkārši, it kā pats par sevi saprotami. Dažreiz var dzirdēt: kādas gan var būt saskarsmes problēmas bērnam, viņš taču daudz nepārdzīvo par neveikli pateiktu vārdu, viņam nav saskarsmes barjeru, viņš neuztraucas un neplāno nozīmīgu tikšanos? Patiesībā bērni vērtē un pārdzīvo saskarsmes neveiksmes tāpat kā pieaugušie, tikai jāņem vērā, ka bērna psihe ir nenobriedusi, tāpēc vēl vairāk jūtīga un ietekmējama.
Citreiz vecāki apgalvo, ka bērni nespēlējas ar rotaļlietām, lomu rotaļas viņiem nav vajadzīgas. Šādos brīžos jājautā – vai paši pieaugušie ir sākuši rotaļu vai iejūtīgi pievienojušies rotaļā? Iespējams, bērnam ir maz attīstīta iztēle, kā arī trūkst veiksmīgu pieaugušo demonstrētu piemēru, kā aizrautīgi rotaļāties.
Sekmīgs izglītošanās un socializācijas process ir saistīts ar prasmi koncentrēties, organizēt vidi, plānot un būt aizrautīgam, neatlaidīgam ideju īstenošanā. Ikdienas situācijās pirmsskolā un ģimenē varam ieraudzīt pieaugušo vēlmi izrīkot bērnu, nodarbināt ar ilgstošu darbību atkārtošanu, neinteresējoties par bērna vajadzībām, viņa viedokli un redzējumu. Mums ir jāatzīst, ka esam kūtri veidot draudzīgu sarunu, vienoties, noskaidrot, kā šo situāciju uztver bērns. Mums trūkst laika stāstīt un prasmes, uzdodot jautājumus, pievērst bērna uzmanību būtiskām sakarībām, aicināt prātot un patstāvīgi noskaidrot dažādus jautājumus. Manuprāt, šādā vidē bērns jūt to, ka nevienam patiesībā neinteresē viņa nodomi, galvenais, lai izdzīvotu, ir pakļauties, protestēt vai bēgt, ar nevarību norobežoties no šīs vides.
Kustības sekmē smadzeņu darbību
Vērojot, kā bērns cenšas aizpildīt daudz darba lapu vai kādā burtnīcā ilgstoši velk vienveidīgu burta formu, man jājautā – vai pieaugušie nespēj atšķirt bērnību no skolas laika? Pedagogiem un vecākiem ir jāsaprot, ka bērna plauksta ir atšķirīga. Tā ir maigāka, kauliņi vēl nav izauguši, to masa ir citāda, līdz ar to rakstīšanas un zīmēšanas process ir daudz sarežģītāks. Tas pats raksturīgs mugurkaulam. Cik ilgi tas ir gatavs izturēt statisko slodzi? Kad sēžam pie galda, mēs neatpūšamies, ķermenim tas ir darbs. Tāpēc bērns pēc neilga laika, piemēram, desmit minūtēm, vēlas kustēties. Par to nevajadzētu uztraukties vai brīnīties, tā ir nepieciešamība, kustības palīdz nostiprināt skeletu un sekmē smadzeņu darbību.
Cik lielu uzmanību mēs veltām bērna prasmei koordinēti, ritmiski kustēties, kā pilnveidojam bērna fiziskās īpašības? Domāju, ka vecāki augstāk vērtē prasmi lasīt, rēķināt un rakstīt nekā peldēšanu, braukšanu ar velosipēdu un citu sporta spēļu elementu apguvi. Diemžēl pedagogi ne vienmēr gatavi aizstāvēt bērnības patiesās vērtības, jo vecāku un sabiedrības spiediens pretējā uzskatu pozīcijā ir daudz lielāks nekā vēlme ieklausīties profesionāļa viedoklī.
Fiziskā un sociālemocionālā attīstība
Ziemeļvalstīs, piemēram, Somijas vai Zviedrijas bērnudārzos, daudz laika bērni pavada ārā, liela uzmanība tiek veltīta norūdīšanai, veselības stiprināšanai un fiziskajai attīstībai. Sarunās ar pedagogiem un vecākiem nav spriedzes par skolas gaitu sākšanu. Bērns drīkst savā tempā nesteidzīgi augt, jūtama interese par katra bērna kaut visnelielākajiem sasniegumiem, izaugsmes dinamiku. Šāda attieksme būtu jānodrošina katrā sabiedrībā. Bieži vien mēs pārprotam – intelektuālā bērna gatavība pamatizglītības apguvei ir tikai viena vienība personības izaug-smē, līdzās tai ir fiziskā, sociālemocionālā un personības radošā izpausme. Gribētos, lai veselības stiprināšanu, norūdīšanos, kas būtiski ietekmē izglītošanās norisi skolā, novērtētu daudz augstāk.
Labi būtu katram vecākam un pedagogam saprast, ka galvenais nav tikai rezultāts, piemēram, prasme lasīt, bet gan lasītprasmes apguve. Vai bērns sadarbībā ar pieaugušo ir līdzvērtīgs partneris informācijas sniegšanai, noskaidrošanai vai tikai veic vienveidīgas darbības, kurās neīsteno lasīšanas vai rakstīšanas galveno uzdevumu? Padomāsim un būsim radoši ideju īstenošanā!
