Līdz šim man nācies pabūt daudzās Eiropas valstīs, bet ne reizi vēl kāja nebija sperta bijušās PSRS valstu teritorijās. Iespēja doties uz Baltkrieviju radās pēc spontānas idejas – apmeklēt UEFA Čempionu līgas spēli futbolā, baudot augstāko futbola kvalitātes līmeni pasaulē. Neapšaubāmi, ne uz vietējo baltkrievu futbola klubu «Bate» braucu lūkoties, bet gan uz zvaigžņoto, līdzšinējo čempioni, spāņu grandu «Barcelona». Futbols bija fantastisks. Kopā ar līdzīgi domājošiem ceļabiedriem, futbolu mīlošiem cilvēkiem vaigu vaigā raudzījām planētas spēcīgākās futbola kluba zvaigznes. Bet ne par futbolu stāsts.
Mani pārsteidza Baltkrievijas, precīzāk, galvaspilsētas Minskas, veidols. Biju dzirdējis nostāstus, ka bijušās Padomju Savienības valstis dzīvo teju pagātnē. Ceļabiedri, kuri pirms trim gadiem pabija Ukrainā, sacīja, ka, pārbraucot Ukrainas robežu, izjūtas esot tādas, kā nokļūstot atpakaļ laikā. Godīgi sakot, ko līdzīgu cerēju sajust Baltkrievijā, bet nesanāca.
Ceļš no Lietuvas un Baltkrievijas robežas līdz Minskai kā pie mums – mazliet nelīdzens, bet ceļmalā redzami vien apsēti lauki un sakoptība. Iebraucot Minskā, viss kā Rīgā – jaunas mājas, daudzdzīvokļu namu masīvi. Moderna un sakopta pilsēta. Izbraucot cauri centram, nekas neliecina par atgriešanos pagātnē, kuru tik ļoti vēlējos sagaidīt. Vienīgi milzīgais Ļeņina piemineklis manī raisīja neizpratni un smaidu. Kāpēc jāsaglabā šī vīra piemiņa, kaut viņa dēļ bojā gāja simtiem tūkstošu baltkrievu?
Pavisam niecīgu pagātnes noskaņu izdevās rast vietējā naudā. Baltkrievijas rubeļi mūs padarīja par vienas dienas miljonāriem. Šokolāde «Snicker» maksā četrus tūkstošus, maza rotaļlieta bērniem – 200 tūkstošus. Tāpat paēdu dārgākās pusdienas savā dzīvē – par 1,4 miljoniem rubeļu! Mainot naudu, tā drīzāk jāsver, nevis jāskaita. Latvijā algas daži saņem «aploksnēs», vai tur ber piekabēs?
