Pāris dienu pedagogi vēl var baudīt vienu no savas profesijas privilēģijām – brīvlaiku. Tas, protams, nenozīmē, ka visas šīs dienas viņi dīki mājās dirnējuši. Ieguldot personīgos līdzekļus, skolotāji apmeklējuši izglītojošus seminārus un personības pilnveides pasākumus.
Diemžēl joprojām pedagogi nebeidz saņemt sev adresētus pārmetumus, nemitīgus norādījumus, kā pareizi strādāt, kā pareizi un tikumiski dzīvot. Skumjākais, ka pēdējo nedēļu laikā masīvus negāciju bliezienus šīs profesijas pārstāvjiem nākas sajust no sabiedrisko mediju puses, kuru vidū īpaši izceļas Latvijas Televīzija. Šķiet, negatīvā fona radīšana pedagogu profesijai dažiem maniem kolēģiem ir kā medusmaize. Ļoti negribas domāt, ka tāds ir viņiem dotais uzdevums, varbūt pat atsevišķu politisko spēku pasūtījums. No negāciju gūzmas skolotājus kaut cik centās pasargāt vien dzejniece Inese Zandere. Taču arī viņas vēstījums par pedagogu kā kūkumā saliekušos un teju līdz zemei nospiestu personu diezin vai bija īstenībai atbilstīgs un uzmundrinošs.
Izglītības jomā problēmu diezin vai ir vairāk nekā citās nozarēs, taču par tām spriests un vērtēts tiek nesamērīgi daudz, jo šī profesija ir publiska, un teju katram par to ir, ko teikt. Neatbalstu ne uzspēlēto pozitīvismu, ne arī strausa politiku – iebāzt galvu smiltīs un neko nedzirdēt. Tomēr nemitīgai negatīvā izcelšanai pāri visam arī ir savas robežas. Labo piemēru izklāstīšana, sasniegumu uzteikšana, inovatīvu ideju ģenerēšana – tam ētera laiks neatrodas. Tādēļ gribas teikt skolotājiem – izslēdziet televizoru! Kamēr vēl vaļa, ieelpojiet atvasaru un pirmdien ar labestīgu skatienu ielūkojieties savu audzēkņu acīs. Tās jūs nepiekrāps, nepārmetīs netikumus, nenorādīs uz bezjēdzīgiem trūkumiem un neizdarībām.
