Šoreiz lappusē varam iepazīt Ginas ViegliņaS-Vallietes dzeju un pateikties Visaugstākajam par mūsu valsti un mieru tepat, aiz mājas sliekšņa, kaut zinām, ka tas ir tik trausls un apdraudēts.
Lappusē ir gan visjaunākie dzejoļi, gan daži no 2003. gadā publicētās pirmās grāmatas «Uz balta spārna», kas, iespējams, daudziem palika nepamanīta, bet pašlaik nav pieejama. Dabas un mīlestības caurstrāvotie dzejoļi arī komponēti. Kopā ar mūziķi Andri Kristonu no Liepājas radīts sakrālo dziesmu cikls un dziesmas bērniem. Arī novadnieks Jānis Mikulāns komponējis Ginas Viegliņas-Vallietes dzeju. Īpaša vieta autores daiļradē ir bērnu lirikai ar viņas ilustrācijām.
Plašāku atpazīstamību viņai atnesa 2013. gadā publicētā grāmata «Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē 15. – 20. gs.». Šogad laists klajā vēsturiskais romāns «Ar zobenu un mīlestību», bet nupat izdevējs akceptējis jaunāko, daļēji autobiogrāfisko romānu «Atradene un Eņģelis».
Vairākkārt atzinīgi novērtēts Ginas Viegliņas-Vallietes ieguldījums Zemgales vēstures izpētē un sava novada Vecumnieku un Valles vēsturiskā mantojuma apzināšanā.
GINA VIEGLIŅA-VALLIETE
Lūgšana
Dievs, šai pusnakts stundā lūdzu,
Ļauj, lai katrs laimīgs ir,
Lūdzu vēl, lai mājās būtu
Tie, ko attālumi šķir.
Tu jau zini, ko mēs gribam,
Mazliet laimes, palīdzi!
Tiem, kas cieš no nabadzības,
Lūdzu, maizi iedod Tu.
Tu jau zini, ko mēs alkstam –
Cilvēcību gaidām mēs,
Gara gaismu, mīlestību
Tavas rokas saturēs.
Dievs, šai pusnakts stundā lūdzu,
Piedod mums, kas vāji vēl,
Lūdzu es, lai mājās būtu
Tie, kam uguns krūtīs kvēl.
Varbūt ir maza mana zeme?
Varbūt ir maza mana zeme,
Un atmatu te ļoti daudz?
Es priecājos, ka uz šīs zemes
Man, paldies Dievam, dzīvot ļauts.
Es priecājos, ka latvju tauta
Joprojām savas dainas dzied,
Virs slaido priežu, egļu galiem
Vēl saule aust, vēl saule riet.
Es priecājos, caur audžu audzēm
Uz tūkstošgadi ejam mēs,
Vējš svilpo baltās mākoņburās
Kā strazdu koris lapotnēs.
Varbūt ir maza mana zeme,
Un atmatu te ļoti daudz?
Es priecājos, ka uz šīs zemes
Vēl latvju tautai dzīvot ļauts.
Dvēselīte
Dvēsele kā rožu ziedi
Uzplauka tik skaisti, viegli,
Manī pamodās kas vārs,
Smaržās ietinās kāds dārzs.
Un vēl ilgi krita ziedi,
Balti, balti, tā kā sniegi.
Asaras pār vaigiem lija,
Jo tur dvēselīte bija.
Ceļa spieķis
Met ceļa spieķi kaut kur malā!
Tev mājās šodien jāpaliek,
Jā! Kas gan mīļāks ir par mājām,
Kur rīta saule jāsatiek?
Te tēvu zemē katrs solis
Ir smagi jāliek, jāveic daudz,
Jo, ja tai pietrūks mīlestības,
Tev sirdī gulsies ledus auksts.
To atcerēsies bērnu bērni,
Kad domās senču zemē trauks,
Jo nebūs Dieva mīlestības,
Kas atpakaļ uz mājām sauks.
Met ceļa spieķi kaut kur malā!
Tev mājās jābūt, jāpaliek,
Kur latvju valoda un dziesmas,
Kur savējie ir jāsatiek.
Ozols
Ozols auga spītīgi
Upes krastā lēnām,
Cauri gadu briksnājiem,
Cauri tumšām ēnām.
Saknes dziļi iedūrās
Dzeltenbrūnā mālā,
Izturēja negaisus,
Lauska cirvi salā.
Ozols stiepās debesīs
Spītīgi un klusi,
Zvaigznes krita vainagā,
Biju apmulsusi.
Cauri gadu simteņiem
Ozols šalc un klusē,
Mana tauta, atgriezies
Dzimtās zemes pusē!
Lielvārdes josta
(dāvināts Lielvārdes muzejam,
atzinīgi novērtējis Ansis Epners)
Lielvārdes josta –
Mūžības raksti,
Likteņu ieausti,
Tautai rasti.
Lielvārdes josta –
Pēdas un ceļi,
Purvāja, dūksnāja
Baltie veļi,
Tāluma zīmes,
Svētākā svētās,
Asiņu lāses
Paturētās.
Pa baltu ceļu
Es eju un eju,
Līdz sevi jostā
Sameklēju.
Es un Dieviņš
Dieviņš saulei uzsmaidīja,
Zelta starus izkaisīja,
Diena steidzās, lapas krita,
Sirds kā negudra man sita.
Noglāstīju bērza tāsi,
Mirdzošu kā rasas lāsi,
Mīļo Dieviņ, dod man vēl
Skaistumu, ja nav Tev žēl!
Dieviņš mīļi uzsmaidīja,
Roku cēla, iesvētīja, –
Mīļā, nāc, pie manis nāc!
Kungs, lai notiek!
Gaišs Tavs prāts.
«Man nepiestāv nauda,
Tev nepiestāv trūkums…»
(Kārlis Kalvišs)
Es nezinu, kas piestāv tev.
Bet zinu – trūkums mūsu balva,
Kas vakarkrēslā dzeju raksta,
Tam tukša ķeša, bet ne galva.
«Jo vairāk atņemts tev…
Jo bagātāka tu kļūsi»
(Velta Toma)
Jo vairāk atņemts,
Jo bagātāka,
Kaut daudzi teic –
Tu savādāka.
Tu pārtopi,
Tu zvaigznēs skaties,
Tavs laika vilciens
Pēc mirkļa aties.
Tu atkal brauksi!
Tev atņemts tiks!
Tu – eņģelis,
Kas balts un pliks.
Sonets
Es raugos senās zīmēs ieskatīties,
Lai aizgājušo senču elpu justu
Un viņu garu, spēkus smeltos,
Lai mūža devums laikā neizzustu.
Pie manis loga mirdzums metis dzirksti,
Un zvaigžņu acis uzplaukušas kvēli,
Vēl mirklis… manu, ēnas klīst,
No pagātnes ir ieradušies tēli.
Tie staro jostās, tautas dziesmu skaņās,
Tie apskauj mani, atkal projām manās.
Es tveru to, kas bija aizmirsies,
Kas mūsu dvēseles reiz kopā sies.
Krīt tumsa, saules stari smaida,
Un jauna diena mani gaida.
Kas ir laime?
Kas ir laime? Kādēļ taujāt?
Tas ir mirklis, pieskāriens,
Tumši sārtas rozes saujā,
Sudrabotais pavediens.
Laime nemīt zelta pilī,
Laimei – citāds ritējums,
Vecmāmuļas pūra lādē
Tautas dziesmu skanējums.
Laime – margrietiņas smaidā,
Laime – katrā dārzā mīt,
Maizes riecienā un smaržā
Var to sajust, saskatīt.
Kas ir laime? Kādēļ taujāt?
Tā ir mirklis, pieskāriens,
Mīlestība, labestība,
Sudrabotais pavediens.
Rudens
Cik savādi rudens atnāk!
Caur miglu tik baltu kā piens,
Un steidzīgiem vējiem visapkārt,
Ar sapņiem kā dālijas zieds.
Kāpj zirneklītis augšup pa smilgu
Uz koku, kam lapas sārtas,
Un stāsta, cik vēss ir šis rīts,
Jo ilgas virmo kā trakas.
Cik savādi sirds mana pukst,
Kad rudens iekrāso kļavas,
Un dvēsele ausīs ko čukst –
Vēl priecēšu dienas tavas.
Rīts
Linu auti,
Viegli, balti,
Nolaižas
Virs sila,
Skaties, brīnies,
Debestiņa –
Zili, zili, zila.
Saule izspraucas
Virs eglēm
Sudraboti spoža,
Uzsmaidi!
Būs diena balta,
Rasā
Izskalota.
Trioleta par rudeni
(No krāj. «Uz balta spārna»)
Aiz loga rudens staigā kluss,
Klāj migla baltus palagus,
Vējš rimis, bērzu zaros dus,
Jo rudens apkārt staigā kluss,
Uz takas kļavas lapa dus,
No saules sūtot sveicienus,
Vējš rimis, bērzu zaros dus,
Aiz loga rudens staigā kluss.
Mana zeme
Mana zeme tā lēnām
Krāsojas brūna,
Zem kājām man virši
Un mīksta sūna.
Prieka asaras leju,
Redzot bērzu baltu,
Kā stārķis es eju
Pa rasu saltu.
Es veldzēju slāpes
No visdzidrākā strauta,
Mana zeme ir skaista,
Kaut smagumā kalta.
Skrien gadi, jau dzirdu –
Birzī dzeguze zvana,
Es noliecu galvu,
Vai visa man gana?
Es mīlu šo zemi
Un pakalnus, lejas…
Un zīlīti mazo,
Kas pretī man smejas.
Klausoties Emīla Dārziņa mūziku
(No krāj. «Uz balta spārna»)
Skan mūzika…
Tik maigi, klusi,
Es ieklausos…
Sirds pagurusi.
Tā piekļaujas
Un projām steidzas,
Bet manī skaņa
Neizbeidzas.
Tā apņem Dvēseli
Un Garu,
Es lidoju…
Es celties varu.
Pasaki man mīļu vārdu
Pasaki man mīļu vārdu!
Es pie zvaigznēm turēšos,
Un no tumsas tavās acīs
Ilgi, ilgi lūkošos.
Būšu poga tavā frakā,
Cieši, cieši turēšos,
Nākšu es pa šauru taku,
Tavās acīs lūkošos.
Saki man – Tu, rudzupuķe,
Zaļā pļavā ziedēšu,
Un kā saules stariņš cieši
Tavas lūpas skūpstīšu.
