Virsrakstā citēto aizbildinājumu šoruden, šķiet, dzirdu biežāk nekā ierasts. Rundāliešu oriģinālais zirgu sarīkojums vēl nebūt ne rudens tumsas laikā jau likās pusapmeklēts. Iecavā sezonas atklāšanas teātra izrāde vidusskolā pulcēja divreiz mazāk skatītāju nekā Zorģu bibliotēkā, turklāt vairākums bija amatieru aktieru kolēģi. Vecumnieku pašvaldībā saka – uz sarīkojumiem nāk tikai paši amatieru mākslinieki, pat uzņēmējus uz apspriedi par ceļiem nevarējuši sasaukt ne desmitu.
Nupat gada cilvēku un uzņēmēju godināšanas sarīkojumu vairākas paziņas neapmeklēja, jo no Iecavas centra līdz vidusskolai «tālu jāiet, Skolas iela bedraina un tumša, vējā un lietū auksti»… Nopūtos vien – tikai «Framest» koncerta dēļ vien turp bija vērts iet kilometrus! Nu labi, varētu arī samest naudu taksim vai palūgt kaimiņu aizvest. Taču padomājiet – ja pēc lieliskā vakara ar saviļņojošiem video par novada labākajiem ļaudīm un brīnišķīgas mūzikas gabaliņu nostaigāsit kājām rudens lietutiņā, cik aromātiska mājās šķitīs liepziedu tēja, vilinoša – silta duša, mājīgs – vecais dīvāns un vilnas zeķes!
Nevar noliegt, ka cilvēku skaits novados, kas par 20 km tālāk no Rīgas, joprojām sarūk. Iespējams, kādā lauku pagastā arī palikuši tikai tie, kas te strādā, danco, spēlē teātri, dzied, sporto u. c. Tomēr tur, kur ir šādas iespējas un kur ļaudis prot uzrunāt aizrautīgi, idejām bagāti rīkotāji, pasākumos cilvēku netrūkst. Ticiet – tādu gaišumu, kādu kopīgos sarīkojumos saņemsit no smaidīgiem, līksmiem, gudriem, asprātīgiem cilvēkiem, nedos ne ekonomiskās LED spuldzes, ne TV ekrāns ar šabloniskiem seriāliem un stulbi šausminošu kriminālpārraidi, kuras beigās novēl jauku un mierīgu vakaru… Varbūt ir vērts pamēģināt un dirnēšanu tālrādes gūstā kaut reizi nomainīt pret ballīti pagasta namā. Varētu izveidoties pozitīvs pieradums.
