Lielākā interese kopš bērnības – par sportu

Ervīns Rudzītis Brunavas pagastā atzīmējis 50. dzimšanas dienu

Jubilārs dzimis un uzaudzis Brunavas pagastā, tur aizritējuši līdzšinējie dzīves gadi.

Kāda bija bērnība lauku viensētā?
– Mamma mani uzaudzināja viena, jo tēvu zaudēju, būdams pavisam mazs. Dzīvojām kopā ar mammas vecākiem, un vecmammai bija īpaša loma manā bērnībā. Mamma līdz maniem pusaudža gadiem audzināja lielā stingrībā, un uzskatu, ka tas bija pareizi. Bet vecmamma allaž aizstāvēja un prata pažēlot. Mammai nebija viegli par mums gādāt, strādāja gan lopkopībā, gan pastā. Pastnieka darbs tolaik nebija no vieglajiem – smagā pasta soma ik dienu bija jānēsā, apstaigājot pagasta mājas kājām. Mamma ļoti rūpējās par vecvecākiem viņu dzīves nogalē, bet dzīves uzlikto nastu uztvēra kā pašu par sevi saprotamu.

Bērnība bija jauka. Lauku viensētā ikdienā citu vienaudžu līdzās nebija, tāpēc biju radis rotaļām un spēlēm nodoties vienatnē. Izdomāju pats savas spēles un arī bumbu spārdīju viens. Kopš bērnības mani aizrāvis sports, sportoju pats un sekoju līdzi komandu spēlēm televīzijā, jo īpaši hokejam. Redzēto spēļu iespaidā centos atdarināt sportistus dažādos veidos, biju gan uzbrucējs, gan vārtsargs. Futbola vārti bija ābeles stumbrs no vienas puses un mājas stūris – no otras, bet ziemā hokejam uz ledus noderēja uz sāniem apgāzta vanna vai kāds sens zvejas rīks.

Mums piemājas saimniecībā bija kopjams dārzs un mājlopi, un arī man tur bija savi pienākumi, bez īpašas piespiešanās palīdzēju dažādos lauku darbos. Esmu daudz strādājis ar zirgu dārza un siena vākšanas darbos, ziemā vedām no meža malku.
Kā bērns, uzaugot vienatnē starp pieaugušajiem, nejutos slikti. Vēlāk grupu nodarbības nedaudz biedē-ja – biju un esmu diezgan savrups.

Kāds bija skolas laiks?
– Pamatskolas klasēs gāju Mežgaļu skolā; mācījos labi un biju diezgan centīgs. Jaunākajās klasēs arī mamma pastāvīgi sekoja līdzi manām mācībām. Pamatskolas pēdējos gados atsevišķos priekšmetos, ko nesapratu, iemanījos tikt cauri vieglāk – rakstīju garus špikerus, kas parasti arī palīdzēja. Mani visvairāk saistīja sports, arī pēc stundām bieži mēdzām spēlēt futbolu un mežā «kariņu», bet ziemā – hokeju uz dīķa. Toreiz bērni bija daudz sportiskāki, un mums hokejā par ripu noderēja arī čiekurs, bet nūjas bija pašu gatavotas.

Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas mācības turpināju Bauskas 1. vidusskolā. Tur prasību līmenis bija jūtami augstāks. Lai gan mācībām veltīju daudz laika,sekmes bija zemākas. Humanitārā novirziena klasē mums lika daudz lasīt grāmatas, to tiešām nenožēloju – daudz izlasīju.