Melno trusi lūkoties

Codes pievārtē esošajā «Trušu pilsētiņā» garaušu dzīve rit pilnā sparā

Kaķus jau suminājām, nedrīkstam aizmirst arī par zaķiem, precīzāk trušiem. «Trušu pilsētiņā» Codes pievārtē garaušu dzīve rit pilnā sparā – tiek nograuztas sarūpētās burkānu tonnas, vairākās «ģimenēs» drīz gaidāms pieaugums, bet līdz tūrisma sezonas startam vēl jāuzspēj saremontēt namiņus.

Pie barības dienā pieiet 90 reizes
Ojārs Narvils, «Trušu pilsētiņas» saimnieks, «Bauskas Dzīvi» sagaida ar dakšu rokās. Jau no rīta darbos – jāuzpoš migas, izlietotie pakaiši jāsaliek pa puķu dobēm, jāsarūpē ēdamais. Tās mājiņas, kur pavisam drīz gaidāmi mazie trusēni, tīrītas netiek, jo trušu mammas sākušas migu ierīkošanu un siltināšanu. Viņas tā nopakojot aptuveni 15 centimetrus plato ieeju, ka ar plēšanu to vīkšķi nevar izplēst.

Trušiem un to ragainajiem kaimiņiem līdz martam vēl ēdamajam vajagot pietikt – iepirktas 17 tonnas burkānu un piecas – biešu. Ēdienkartē arī siens. Graudus un kombinēto barību Ojārs vairs nedod, jo tas ir dārgi, turklāt izejvielas tiekot miglotas – tādu barību viņš dzīvniekiem negrib dot.

Trušu māju pagalmos burkānu daudz, bet izrādās – ar to pietiks vien pāris dienām. Trusis pie barības dienā pieejot 90 reizes. «Ja vajag kaut ko pārstrādāt mēslojumā, tad truši ir īstie mājdzīvnieki,» smejas Ojārs.

Katru dienu, sniegs vai lietus, trušu apkopšanai paiet vidēji sešas septiņas stundas. Agrāk par pusastoņiem Ojārs darbus nesāk, bet vakarā gan nereti strādāt beidz tikai ap vienpadsmitiem.

Mazās ragainās «meitenes»
Pirms ejam lūkot šā gada centrālo tēlu – lielo melno trusi, Ojārs ar ķerru aizsteidzas citā virzienā: «Paķeršu kādu burkānu – skatos, manas mazās «meitenes» arī jau gaida.» Un pēc mirkļa skriešiem ir klāt ar oranžajiem kārumiem. Reiz viņu šādi skrienam redzējis kāds sporta skolotājs no Holandes – brīnījies, cik Ojāram gadu, jo skolā neviens jaunietis nevarot normatīvus nokārtot. «Tā ir, kad visu dienu dzīvo svaigā gaisā,» Ojārs skaidro savu vingrumu.

Ieraudzījušas burkānus birstam pār aploku, «mazās meitenes» – Hailandes šķirnes govis Minka un Šēra –, vēl arī aitu bariņš un «puika», bezkaunīgais āzis, sapulcējas uz našķēšanos. Pieraduši dabūt kārumu, citādi bļauj kā traki. Kaut «meitenēm» ragi iespaidīgi, viņas esot miermīlīgas, labestīgākas par dažu labu cilvēku. Dažkārt, kad Ojārs tā ilgāk ap ķerru rosās, no muguras pabaksta, lai tak ātrāk dodot burkānus. Nekaunīgs ir āzis, kurš mēdz iedunkāt gotiņas un vienmēr pirmais visu apēst.