Sabiedrības informācijas līdzekļi ātri izplatīja ziņu – prieka vēsti politiski represētajiem pensionāriem.
Sabiedrības informācijas līdzekļi ātri izplatīja ziņu – prieka vēsti politiski represētajiem pensionāriem. Proti, 5. maijā valdības sēdē izskatīts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas un vairāku deputātu ierosinājums: par represiju gadiem aprēķinātajiem sertifikātiem izmaksāt naudu no valsts budžeta – Ls 28 par vienu vērtspapīru. Valdība tam piekritusi, jāgaidot tikai Finansu ministrijas aplēses, kur šo naudu ņemt.
Par to varētu priecāties, ja šāda labestība būtu izrādīta vai dota kāda cerība, sertifikātus piešķirot, vai arī uzklausītas Latvijas Politiski represēto apvienības vairāku konferenču rezolūcijas par šo sertifikātu dzēšanu naudā. Šāda prasība valdībai šķita nereāla, jo nekādas reakcijas nebija.
Tāpat kā tūkstošiem citu vecākās paaudzes ļaužu, arī politiski vajātie centās atbrīvoties no «papīrīšiem», kuriem politiķi pareģoja vietu «būdiņā uz nagliņas». Tas nozīmē, ka vairākums sertifikātu īpašnieku tos jau ir pārdevuši, sākot no Ls 0,50 līdz četriem latiem, izmantojuši dzīvokļa privatizācijai, piepērkot iztrūkstošos, retāk – ieguldījuši privatizējamo objektu akcijās.
Mana paaudze morāli un fiziski ir izjutusi divu okupāciju smagumu ne tikai aiz vergu nometņu dzeloņdrāšu žoga, bet arī tepat dzimtajā zemē, strādājot līdz trešajiem sviedriem un… neredzot sava darba augļus – PSRS lielais vēders nebija piepildāms. Taču politisko mērķu sasniegšanai visvairāk tiek izmantoti represētie, kuru vairākums ir jau sirmgalvji. Neuzskaitīšu visu, kas ar mums ir noticis kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, jo zaudējumus cieta ikviens iedzīvotājs. Bet ne jau naudā vai mantā ir galvenā jēga. Sāp politiķu uzspēlētais jūtīgums, vēlēšanām tuvojoties. Savulaik vairākām iedzīvotāju kategorijām solīja izmaksāt naudu par zemes kompensācijas sertifikātiem. Taču līdz galam nekas vēl nav izdarīts. Nu sola citus «jaukumus», kurus dažs vecāks cilvēks var arī nepārdzīvot, jo 30 – 50 sertifikātu par desmit gadiem nometinājumā (Sibīrijā vai aiz Polārā loka) jau sen pārdoti, lai paglābtos no parādiem par komunālajiem maksājumiem vai cīnītos ar slimībām un trūkumu. Šajā jezgā, šķiet, primārais ir politiķu pašmērķis, nevis gādība par tiem vecajiem cilvēkiem, uz kuru aktivitāti un balsīm viņi cer.
Tie, kuriem vēl saglabājušies «pie nagliņas spraužamie» vērtspapīri, sekojiet valdības lēmumiem un nenokavējiet noteiktos termiņus!
