«Bauskas Dzīves» 4. maija numura sporta ziņu lapā redzamajā fotoattēlā Laimonis Šulcs tur rokā kausu ūdenstūristiem, ko darinājis Īslīces pagastā dzimušais kokgriezējs Jānis Mūrnieks, bijušā Rīgas koktēlniecības iecirkņa «Māksla».
«Bauskas Dzīves» 4. maija numura sporta ziņu lapā redzamajā fotoattēlā Laimonis Šulcs tur rokā kausu ūdenstūristiem, ko darinājis Īslīces pagastā dzimušais kokgriezējs Jānis Mūrnieks, bijušā Rīgas koktēlniecības iecirkņa «Māksla», tagad SIA «Īve» darbinieks.
Cik daudz jūsu veidoto kausu mājvietu raduši Bauskas rajonā?
– Pieci noteikti. Trīs glabājas pie melioratoriem, viens – pie Laimoņa Šulca un piekto pasūtīja bijušā autobraucēja Pētera Neikšāna tēvs. Tas bija sen atpakaļ, un kas to lai zina, kāds ir kausu mūžs.
Vai jūs neinteresē, kas noticis ar jūsu darinātajām balvām?
– Ko tur daudz interesēties? Saņēmu krievu rublīšus, kausa apakšā parakstīju iniciāļus, gadskaitli un viss. Esmu izveidojis ap simt Rīgas kausu, kurus kopš sešdesmitajiem gadiem pasniedza starptautiskajās vieglatlētikas sacensībās.
Tātad kausi atrodas arī citviet pasaulē. Vai tas nevairo jūsu pašapziņu?
– Tas bija mans ikdienas darbs. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kausu pasūtījums apsīka. Jūtos pacilāts, ka tieši mūsu uzņēmumam piedāvāja restaurēt krēslus prezidenta pilī, Operas nama krēsli arī ir mūsu roku darbs.
Kas nepieciešams, lai taptu sporta kauss?
– Jābūt skaidrai tēmai un perfekti uzzīmētām skicēm. Kausiem vispateicīgākais materiāls ir bērzs. Svarīgi, lai kokam būtu veiksmīga šķiedra. Noteicošā kausā ir kompozīcija un pareizi izvēlēta tonēšana. Rīgas kausus rotājām ar dzintaru. Ar īpašu rūpību strādājām pie kausiem, kas bija paredzēti sieviešu sporta disciplīnu uzvarētājām. Kauss bija gatavs nedēļas laikā.
Kurš sporta veids pašam tuvāks?
– Esmu izaudzis Mūsas krastā un tāpēc vismīļākā ir peldēšana.
Vai sporta kausi ir arī jūsu sirdslieta?
– Mana mīlestība ir koka šķīvji. Vislabprātāk strādāju pie Rīgas tēmām.
Darbnīciņa tēva mājās… Par tādu iespēju neesat domājis?
– Sapņot jau var… Tēvs bija namdaris, un viņa iespaidā pēc Bauskas pirmās septiņgadīgās skolas absolvēšanas iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Lielu cieņu izjūtu pret skolotāju Pēteri Ruņģi Bauskā. Lietišķās mākslas vidusskolā daudz mācījos no Nikolaja Petraškēvica un Martas Staņas.
Bildāt, ka jums ir amats, kas jāmācās visu mūžu.
– Kalts un labs zāģis ir kokgriezēja «maize», bet, tikai izvērtējot citu padarīto un mācoties no ievērojamiem meistariem, ir iespējams sasniegt labus rezultātus.
