Mātes diena aizvadīta, bet redakcija saņem vēstules, kurās ir pārdomas par katram no mums tuvo cilvēku un silti pateicības vārdi.
Mātes diena aizvadīta, bet redakcija saņem vēstules, kurās ir pārdomas par katram no mums tuvo cilvēku un silti pateicības vārdi. Tā gan ir, – paldies mīļajiem jāteic ne tikai īpašos svētkos, par to jādomā ik brīdi… Tāpēc arī vēl šodien publicējam šos veltījuma vārdus Mātēm.
Nesen bijām ciemos pie omītes – tā bērni un mazbērni mīļi sauc manu mammīti. Vēlāk mazmeita prasīja: kāpēc omīte raudāja, mums prombraucot? Viņa bija ievērojusi, ka mammīte slepus norauš asaru. Tas lika man pārdomāt – kad un par ko esmu redzējusi māti raudam.
Ģimenē bijām daudz bērnu un augām pēckara gados. Māti atceros, vienmēr darba un rūpju aizņemtu. Dienā kolhozā, vakarā mājās, Bet raudot?…
Kad man bija pieci vai seši gadi, smagi saslimu. Kādu rītu pamodusies, redzēju māti pie savas gultiņas ceļos nometušos. Viņa lūdza Dievu un raudāja. Viņas balsī bija tik daudz sāpju un izmisuma, viņa lūdza Dievam glābt savu bērnu. Tikai vēlāk uzzināju, ka māte pie manas gultiņas nosēdējusi vairākas naktis – lūdzot un raudot. Dievs bija uzklausījis mātes lūgšanas, un sākās atveseļošanās.
Atceros māti, kad traģiski gāja bojā mans 15 gadu vecais brālis. Neko neredzot un nedzirdot, viņa staigāja sausām acīm, visu darīja, rīkojās lēnām. Tikai bēru dienas rītā māte it kā salūza – asaras plūda klusi, un likās, ka šīm sāpēm nebūs gala. Tikai tagad varu saprast viņas sāpes un lielo zaudējumu. Tagad pati esmu vecāmāte un zinu, ko nozīmē sēdēt naktī pie slima bērna gultiņas, redzēt, kā nāve paņem mazdēliņu, kā par to cieš mana meita. Jā, tagad…
Kad bijām atbraukuši pie mūsu omītes 80 gadu jubilejā, redzēju savu māti raudam mūsu neuzmanības vai, varētu teikt, nesmalkjūtības dēļ. Omīte bija izcepusi ļoti gardu plātsmaizi un, lai neapkalstu, pārklājusi ar dvielīti. Atklājās, ka vienu stūrīti pelīte mazliet paskrubinājusi. Kāds no mums pateica, ka cepums vairs nav ēdams un vēl kaut ko. Tajā brīdī paskatījos uz māti. Viņa raudāja. Redzēju, cik ļoti viņai tas sāpēja. Centāmies mierināt. Vēl tagad atceroties redzu viņas acīs sāpju asaras. Vai tik maz māte raudājusi mūsu dēļ? Mēs taču viņu ne vienmēr klausījām, darījām pēc sava prāta. Vai viņai tas nesāpēja? Ar visām likstām un neveiksmēm mēs gājām pie mātes izrunāties, izraudāties, jā, arī izraudāties!
Zinu, ka mana māte par mums visiem ļoti daudz lūgusi Dievu, un zinu arī to, ka tas mūs visus pasargājis no lielām liktenīgām kļūdām.
Saku mātei paldies un lūdzu piedot man par katru asaru, kas ritējusi pār viņas vaigu manis dēļ, par katru sāpi, kas balta iekritusi mātes matos, par katru lūgšanu Dievam – par mani, par mums visiem!
