Maijā publicētā informācija par garšaugu – kalna sīpolu, kas aug baušķenieces Regīnas Krūmiņas dārzā, ieinteresējusi lasītājus, kuri vēlējušies uzzināt, kādas ir šī auga lietderīgās īpašības.
Maijā publicētā informācija par garšaugu – kalna sīpolu, kas aug baušķenieces Regīnas Krūmiņas dārzā, ieinteresējusi lasītājus, kuri vēlējušies uzzināt, kādas ir šī auga lietderīgās īpašības.
Kalna sīpolam ir vairāki nosaukumi, to pazīst kā mežlokus, lakšus, kazu ķiplokus (latīniski ‘allium ursinum’; krieviski – ‘čeremša’). Savvaļā tie reizēm atrodami Latvijas mežos Dundagā, Ķemeros, Moricsalā, mitrās vietās. Baltijas valstīs tas uzskatāms par retu augu. Vairāk izplatīts Kaukāza kalnu tuvumā, Krievijas dienvidos. Savvaļā augot, to kā ēdamu augu pazīst tikai retais, jo lakšu lapas līdzīgas maijpuķīšu lakstiem, kas ir indīgi.
Uzturā lietojamas lakšu lapas, ziedu kāti, saknes. Tiem ir izteikti maiga ķiploku un sīpolu garša, tie satur daudz ēterisko eļļu, ļoti bagāti ar C vitamīnu. Vislabākos salātus iegūst, novācot lapas pirms ziedēšanas. Lakšu salātus gatavo, sajaucot tos ar krējumu, kefīru vai majonēzi, arī pievienojot lapu salātiem. Lakšu regulāra lietošana uzturā uzlabo apetīti, gremošanas sekrētu izdalīšanos, kuņģa darbību, stimulē zarnu parazītu izdalīšanu no organisma. Šie augi normalizē paaugstinātu asinsspiedienu, aizkavē sklerozes rašanos. Ārīgi lietojama lakšu eļļa, ko izmanto strutojošu brūču, čūlu, izgulējumu dziedēšanai. Auga ziedos daudz nektāra, tie pievilina bites. Dārzā lakši stādāmi vietās, kur pietiek mitruma, tie labi aug arī ēnā, ir ļoti agrīni, lakstus var izmantot jau aprīlī. Tos var arī sālīt, marinēt, skābēt.
