«Bauskas Dzīves» žurnāliste MĀRĪTE OZOLIŅA ar sagatavotajām intervijām, reportāžām, aprakstiem un ziņu sakopojumiem informē, izklaidē, arī pamāca lasītājus kopš 1969. gada 10. novembra.
«Bauskas Dzīves» žurnāliste MĀRĪTE OZOLIŅA ar sagatavotajām intervijām, reportāžām, aprakstiem un ziņu sakopojumiem informē, izklaidē, arī pamāca lasītājus kopš 1969. gada 10. novembra.
Pa starpu bija trīs darba gadi Rundāles pils muzejā – tad atkal avīze. Strādājot redakcijā, Mārīte 15 gadu bijusi arī atbildīgā sekretāre. Tagad viņas pārziņā ir lauksaimniecības lietas, jāveido sporta, jauniešu lappuse, jāorganizē materiāli arī juridiskajai lapai.
Bija laiks, kad Mārīte cītīgi rakstīja dienasgrāmatu. Tajā atspoguļojās darbā gūtās emocijas, vakara pārdomas, arī kādi klusi sapņi un cerības. Dažas atziņas no «Bauskas Dzīves» žurnālistes dienasgrāmatas ar viņas komentāriem piedāvājam arī jums.
Rakstīšana kļuvusi par pašizteikšanās veidu. Skumji vienīgi, ka manī nav tik daudz domu un atziņu bagātības. Šķiet, palikšu dzīves fotografētāja, nevis tēlotāja.
– Tā es savu darbu vērtēju pirms gadiem piecpadsmit. Tagad šķiet, ja vārdos un tekstos varbūt arī esmu palikusi fotografētāja, tad domās daudz ko uztveru un iztēlojos plašāk, dziļāk.
Cik daudz esmu domājusi, ka šajā darbā mēs sadedzinām sevi. Neatgriezeniski. Šodien Dainai (Daina Ziemele, žurnāliste, nu jau pensijā) ar smaidu teicu: «Tu aizej no darba uz pašsaglabāšanos.»
– Patiesi, šis darbs ir grūts. Varbūt vīrieši to uztver pragmatiskāk, bet sievietē tas rada milzumu emociju, kas ne vienmēr ir pozitīvas. Pirms atmodas laika žurnālista darbs bija citādāks, jo vajadzēja daudz rēķināties ar cenzūru. Tagad radošajā procesā mēs esam brīvi, bet… nekad šeit strādājošajiem nav bijusi tik liela slodze, kā tagad. Man patīk jaunais avīzes modelis, lai arī tā veidošana nebūt nav viegla.
Savelkas laiks, savelkas mūžs. Mēs taču jau esam īstajā pusmūžā.
– Patiesi, laiks skrien. Sāku strādāt, kad man bija 18 gadu. Daina Ziemele, viena no ma
nām tuvākajām domubiedrēm, toreiz bija vidējās paaudzes pārstāve. Tagad es sevi jau pieskaitu vidējai paaudzei, Daina nu ir vecākā paaudze, bet redakcijā sāk strādāt jaunieši, kuri ir manas meitas vecumā. Avīzei tas ir ļoti svarīgi, ka tajā darbojas tik dažādi cilvēki – gan gadu, gan temperamentu un uzskatu ziņā. Vieni jūtīgāki un neaizsargātāki, citi drošāki un pašpārliecinātāki. Skaistākais, ka darbā man laimējies būt kopā ar interesantām personībām, bieži darbavietā esmu varējusi justies kā ģimenē. Šo atziņu es varu pretstatīt pirmīt tādai kā skumji izskanējušajai domai.
Jādomā atkal par diviem cilvēkiem, kas mīt katrā no mums. Viens, kas stāv tuvu pie zemes, otrs, kas tiecas pēc neaizsniedzamā.
– Pēc horoskopa esmu Dvīnis, un manī patiesi ir šīs divas puses. Daži mani pazīst kā romantisku sapņotāju, bet noteikti ir arī cilvēki, kuriem šķietu lietišķi darbīga. Horoskopos esmu lasījusi, ka žurnālistes darbs atbilstot manai būtībai. Arī šai atziņai varu piekrist, jo man nesagādā grūtības uzsākt sarunu ar cilvēku, rosināt viņu uz dialogu.
Katrs solītis izziņas virzienā ir mazliet gaišāks par ikdienišķību.
– Te man nav ko komentēt. Es dzīvoju, un tas ir skaisti.
