Ceraukstietis Dainis Vanags bija pirmais Tautas frontes līderis Bauskā, tās Augstākās Padomes deputāts, kas pieņēma Latvijas Neatkarības deklarāciju 1990. gada 4. maijā.
Ceraukstietis Dainis Vanags bija pirmais Tautas frontes līderis Bauskā, tās Augstākās Padomes deputāts, kas pieņēma Latvijas Neatkarības deklarāciju 1990. gada 4. maijā. Kopš 1993. gada strādā Rīgā un viņa darbs saistīts ar divu režīmu noziegumu dokumentēšanu un izmeklēšanu.
Daiņa Vanaga vadītās institūcijas nosaukums ir visai sarežģīts: Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisija (TRNIK). Tā atrodas Vecrīgā, Šķūņu ielā 15.
Pārlapojot Latvijas vēsturi, tajā sāpīgi daudz melnās krāsas. Jau piekto gadu darbs ar cilvēku likteņiem ir jūsu ikdiena.
– Esam trīs darbinieki: grāmatvede, mana padomniece un es. Lietišķi runājot, realizējam divus likumus: «Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem» un «Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu». Konfliktsituāciju gadījumos lietas izskata TRNIK Konsultatīvā padome, kuru vadu es, un tajā ir vēl sešu dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji, arī Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Visvaldis Aivars. Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu piešķir tikai ar šīs padomes lēmumu.
Līdz šim politiski represētās personas un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki ar savām problēmām gāja uz rajona Padomi. Ministru kabinets šī gada 12. maijā izdarījis grozījumus noteikumos.
– Jā, un tie paredz, ka visi jautājumi – uzskaite, apliecību izsniegšana utt. – jākārto pilsētas vai pagasta pašvaldībai. Tas mūsu darbu ļoti sarežģī, jo apritē vēl ir simtiem iesniegumu, kas komisijā iesūtīti no rajonu padomēm un konkrētiem pilsoņiem. Esam piedāvājuši pārejas risinājumu: pagaidām (līdz 1991. gada 1. janvārim) pilsētu un pagastu pašvaldības deleģē šo darbu veikt rajonam.
Politiski represēto apliecību maiņas termiņš jau vairākkārt pagarināts. Tomēr, šķiet, visi vēl nav paspējuši.
– Jebkurā gadījumā to vēl var izdarīt. Vienīgi vecā parauga apliecības gan vairs neder. Problēmas var būt tiem, kurus t. s. puspadomju laikā prokuratūra (kādu brīdi to bija divas) nereabilitēja. Šīs lietas izskata Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra Rīgā, Stabu ielā 89. Savukārt Oskara Kalpaka bulvārī 6 atrodas Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa, kas izskata pieteikumus par noziegumos vainojamām personām.
uu Kur tagad atrodas tūkstošiem politiski represēto lietas un kā ar tām var iepazīties komunistiskā režīma laikā notiesātie un viņu tuvinieki?
– Visas lietas glabājas Latvijas Valsts arhīvā (LVA) Bezdelīgu ielā 1, daļa – Augstākās tiesas arhīvā. Par cietušajiem LVA ir izveidota elektroniskā datu bāze. To regulāri izmanto arī TRNI komisija. Lai iepazītos ar personiskajām lietām, jāiesniedz pieprasījums Valsts arhīvam.
Šķiet, prātam neaptverams viss, ko sevī glabā elektroniskās «smadzenes».
– Valsts arhīva rīcībā ir precīzas ziņas par represijām, kas notikušas Latvijas teritorijā komunistiskā režīma gados. Skaitļi ir skopi, bet sāpju ietilpīgi. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izvesti 14484 cilvēki, 1949. gada martā – 43406 mūsu valsts iedzīvotāji. Kopumā Latvijas teritorijā arestē- ti, deportēti, ieslodzīti aptuveni 200 tūkstoš cilvēku. No 1945. līdz 1953. gadam vien arestēti 72850 Latvijas iedzīvotāju.
Lielākā daļa represijās cietušo un bojā gājušo lietu atradās ārpus Latvijas.
– Protams. Latvijas valsts ir atguvusi tikai daļu arhīva dokumentu: 58 tūkstošus t. s. filtrācijas lietu, 28 tūkstoši lietu Krievijā iznīcinātas. Iemesls: cilvēki, par kuriem tās «sarakstītas», jau sasnieguši 80 gadu vecumu… Vēl Krievijas Federācijā aizturēts apmēram trīstūkstoš lietu. Tās ir krimināllietas, kas tikušas ierosinātas par darbību līdz 1940. gadam (!) pret Latvijas valsts vadītājiem, diplomātiem, Aizsardzības ministrijas darbiniekiem un citiem, kuri ieņēmuši augstus amatus. Iemesli tam dažādi, un Krievija ir ieinteresēta šīs lietas paturēt. Bēdīgākais ir tas, ka netiek pildīts 1995. gadā pieņemtais lēmums: Ministru kabinetam starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju, Vāciju, iesaistot ASV, Lielbritāniju, kā arī Jaltas un Potsdamas konferences dalībvalstis, bija jāizlemj jautājums par Latvijas Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu atdošanu.
Nupat Baltijas valstu prezidenti tiekoties pārrunāja politiski represētās personas statusa noteikšanas problēmas Baltijas valstīs.
– Šim nolūkam jau ir izveidota darba grupa, kuru vadīt uzticēts man.
Pagājuši astoņi gadi, kopš Latvija atguvusi neatkarību, bet jūsu komisijas darba apjoms nesamazinās.
– Cilvēki vēl joprojām kārto savas īpašuma lietas, meklē pamatojumu nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa saņemšanai. Diemžēl dažiem savu piederīgo liktenis sāk interesēt tikai tad, kad jāiegūst viņu manta. Visgrūtāk palīdzēt nacistiskajā režīmā cietušajiem, jo nav dokumentu. Savas darbības laikā neesmu sastapis nevienu šī režīma upuri, kuru vācieši 1941. gadā (uzsveru – 1941. gadā) būtu arestējuši bez iemesla. Citādi tas notika vēlākajos gados, kad nacistiskais režīms represēja daudzus nevainīgus Latvijas iedzīvotājus. Pašreiz ārzemniekus ļoti interesē vācu okupācijas laiks Latvijā, un uz latviešiem viņi raugās visai aizdomīgi. Tas, protams, ir nepatīkami.
Kur glabājas «čekas maisi»?
– Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kas ir Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienība. Kurš vēlas, var pārbaudīties. Runas par viltus kartītēm ir liekulīgas. Čekas kartotēku nevar safabricēt, jo tā ir pati čekas sirds.
Vai esat kādas partijas biedrs?
– Nē. Vienīgā, kurā iestātos, būtu partiju likvidācijas partija. Bet nopietni runājot, man pieņemamas ir tikai divas: Šķēles partija un «TB/LNNK». Manuprāt, no Raimonda Paula kompozīcijām pati sliktākā ir… Jaunā partija.
