..Reiz dzīvoja maza, mīļa skudriņa. Lielā, lielā skudru pūznī, kur bija tik daudz istabu un iemītnieku, ka visus pat pazīt nevarēja. Lielās skudriņas gāja darbos, mazās gan tālu noklīst nedrīkstēja.
..Reiz dzīvoja maza, mīļa skudriņa. Lielā, lielā skudru pūznī, kur bija tik daudz istabu un iemītnieku, ka visus pat pazīt nevarēja. Lielās skudriņas gāja darbos, mazās gan tālu noklīst nedrīkstēja. Taču vienudien mazulīte aizčāpoja uz lielo mežu un iekrita bedrītē… Pēdējos baļķu vilkšanas darbus veikdams, skudriņas vectētiņš izdzirda palīgā saucienus, lielajā bedrē ielika zeltītu rudzu salmiņu… Visu garo ceļu mājup viņi abi soļoja blakus, un vectētiņš mazajai skudriņai tik daudz pastāstīja.
Šai pasaciņai (tā ir ļoti gara) ir autors – skaistkalnietis JĀNIS ALEKSANDRS KALNIŅŠ. 19. septembrī viņš svinēja 85. šūpuļsvētkus. Laima un Māra viņa šūpulī ielikusi tik daudz labā, ka šķiet – vai vienā cilvēkā tas viss spēj ietilpt.
Visupirmais – GODĪGUMS.
Otrais – GUDRĪBA un INTE-LEKTS, kuru vectētiņš ieguva no vecākiem un Dzimtmisas pamatskolā, kā arī Rīgas 4. reālskolā. Joprojām apbrīnojama ir vectētiņa angļu un vācu valodas prasme, eksakto un humanitāro zinātņu sintēze.
Kā trešo es minētu DABAS un DARBA MĪLESTĪBU – prieku par rasotiem rītiem ar pērlītēm tīmeklīšos. Vectētiņa šūtā baltā audekla telts ir bijusi par mājām gan Ābeles, Čumalu, Mordangas un Sapņu ezeru krastos, gan Krimā, Karēlijā, Elbrusa pakājē.
Ceturtais varētu būt HUMORS un PRIEKS, tā dāvājums citiem. Vectētiņam ir 3 × 3 centimetri liela piezīmju grāmatiņa – ap tūkstoš anekdošu pirmie divi vārdi, kas izgaismo pat pelēko ikdienu (kaut gan tādu jēdzienu mūsu ģimenē nepazīst).
Piektais ir DZIESMAS, DEJAS un MŪZIKA.
Filmā «Zvejnieka dēls» vectētiņš ar vecmāmiņu dejo zaļumballē. Jauka bijusi satikšanās ar P. Lūci, H. Vazdiku, Ē. Valteru kinoteātrī «Splendid Palace» («Rīga»). Vectētiņš bija arī Uldis izrādē «Pūt, vējiņi!», Esmeraldas Ermales māmiņa bija Baibas lomā. Abi ar vecmāmiņu Veltu spēlējuši «Sprici Pagalnieku» televīzijas izrādē. Tautasdziesmas skanējušas cauri mūžam gan meitiņām, gan mazmeitiņām. Bet ar mazmazmeitiņām vectētiņš, spēlēdams vijoli, aizdziedājās līdz «Spietam». Inga Utena Lielvārdē, vizinot laivā vectētiņu, kurš savām acīm redz jau septīto paaudzi, sacīja, ka tieši no Jāņa Kalniņa saņēmusi visskaistāko vēstuli mūžā.
Šaubos, vai ir vēl kāds vecvectētiņš, kurš 73 gadu vecumā uzņemas auklēt divus mēnešus vecu mazulīti – mazgāt autiņus, vārīt putriņas, kad viņas māmiņai bija jāpavada vairāk nekā mēnesis slimnīcā. Gribas pieminēt vectētiņa mīļās māsas Mirdzu un Veriņu, katru savā dzīves ceļā, tomēr visu mūžu rūpes citam par citu un savstarpēja cieņa ir apbrīnas vērtas. Vectētiņam ir divas meitas, divas mazmeitas, trīs mazdēli, trīs mazmazmeitiņas un divi mazmazdēliņi. Nekāds rekords jau nav, bet ar neizsmeļamu pacietību vectētiņš ir licis pamatus dvēseles kultūrai savās atvasītēs, un tas neļauj just gadu nastu.
Jau septiņpadsmito gadu no zeltītas mākoņa maliņas noraugās labestīgā, ļoti patiesā vecmāmiņa, uzticamais dzīves draugs. Joprojām jūtam, ko attiecīgajā dzīves gadījumā teiktu vecmāmiņa. Iemācītais paliek un dzīvo tālāk.
«Pasaulē top gaišāk ne no Saules, Mēness un zvaigznēm, bet, kad caur to izgājis sirdsskaidrs cilvēks.» (Aspazija).
Tas cilvēks ir mūsu mīļais Vetē. Varbūt Dzejniece, pie Marijas tantes tērpus šūdinādama, ieraudzīja viņas māsasdēlu – mazo, blondo Aleksandru – un pierakstīja šos vārdus? Varbūt?
Lielajam mežam pāri aizlaižas dzērvju kāsis, rudentiņš iekrāsojis kļavas tik ugunīgas, bērziem ievijis zeltainus saulstariņus zaļo lapu svārkos. Smaržo pēc sēnēm, čiekuru tik daudz lielajā egles galotnē. Un, skat, – tur mazā skudriņa rāmi vectētiņu pie rociņas ved. Ir silti un labi lielajā dzīves mežā, nāks atkal pavasaris pēc baltās ziemas, aiz bebru strauta pie Liskupītes vectētiņš ar atvasītēm jau kuro gadu tradicionāli nobildēsies…
I. KALNIŅA-ŠINKŪNA, mazmeita
