APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA Aristids Lambergs – 7. Saeimas deputāta kandidāts no Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības un Latvijas Zaļās partijas apvienotā saraksta.
APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA
Aristids Lambergs – 7. Saeimas deputāta kandidāts no Darba partijas, Kristīgi demokrātiskās savienības un Latvijas Zaļās partijas apvienotā saraksta. Strādājis arī Latvijas 5. un 6. Saeimā. 6. Saeimas laikā bijis: budžeta finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja biedrs, saimnieciskās komisijas priekšsēdētājs.
Darbojies: Baltijas Asamblejā, Privatizācijas Aģentūras padomē, Starpparlamentu Savienībā, delegāts Eiropas Padomes Parlamentārajā Asamblejā Strasbūrā.
Dzimis Latvijā, lielāko daļu dzīves pavadījis Amerikas Savienotajās Valstīs, bet 1992. gadā atgriezies dzimtenē. «Amerika ir bijusi mana patvēruma zeme, bet ne dzimtene. Un es jau sen publiski biju deklarējis: ja Latvija kādreiz atkal kļūs brīva un neatkarīga, es tur atgriezīšos.» Tā – Aristids Lambergs.
Viņš piedzima 1934. gadā Jelgavā, jurista Voldemāra Lamberga un dzejnieces, gleznotājas un mūziķes Marijas Urnežus ģimenē. Šādu mazliet neparastu vārdu vecāki savam otrajam dēlam izvēlējās par godu kādreizējam Francijas ārlietu ministram Aristidam Briānam, kuram bija liela nozīme pirmās Latvijas Republikas de jure atzīšanā. Un, kas zina, varbūt šis vārds zināmā mērā ietekmējis arī Aristida Lamberga dzīves ceļa virzību.
«Kad 1944. gadā Padomju Armija bija jau okupējusi lielāko daļu no Latvijas, mūsu ģimene bēga uz Vāciju. Tur gandrīz sešus gadus nodzīvojām t. s. dīpīšu nometnēs. 1950. gada decembrī radās iespēja emigrēt uz Amerikas Savienotajām Valstīm.» Aristids Lambergs stāsta:
«Sākās jauns dzīves posms. Gāju skolā, tad sekoja dienests, pēc tam – sava uzņēmuma nodibināšana. Pievērsos būvniecībai, jo šī interese manī nāca līdzi jau no bērnības. Kad biju vēl pavisam mazs zēns un dzīvojām Jelgavā, mana iemīļotākā nodarbošanās bija no klucīšiem būvēt mājas. Man patīk radīt. Es izjūtu prieku, ja cilvēki pieņem to, ko veidoju. Amerikā esmu būvējis dzīvojamās mājas, veikalus un birojus. Cilvēki labprāt tos īrēja vai pirka.»
Krass pavērsiens Aristida Lamberga dzīvē notika 1970. gadā. Toreiz viņš pēc 26 gadu pārtraukuma pirmoreiz spēra kāju uz Latvijas zemes. Līdz tam bija tikai darbs un ģimene. Taču redzot, kādu pārkrievošanas politiku padomju vara īsteno Latvijā, sašutums bija pārāk liels. Tieši pēc Latvijas apciemošanas Aristids Lambergs sāka aktīvi iesaistīties politikā. Palīdzēja gan atbrīvot disidentus – brāļus Brūverus no apcietinājuma –, gan centās ietekmēt lietuviešu jūrnieka Simas Kudirkus likteni, kurš toreiz pārbēga uz amerikāņu krasta aizsardzības kuģa un tika nodots atpakaļ padomju iestādēm. 1980. gadā viņš piedalījās Helsinku līguma apsekošanas konferencē Madridē, kur Māris Ķirsons publiski lēja savas asinis uz Padomju Savienības karoga. 1981. gadā Aristids Lambergs kopā ar Jāni Bībelnieku nodibināja organizāciju «14. jūnija atceres komiteja». Viņu sarīkotā 14. jūnija notikumu atceres demonstrācija bija viens no lielākajiem šāda veida pasākumiem Amerikā. Droši vien notikumi toreizējā Padomju Savienībā un Baltijā nebūtu norisinājušies tik strauji, ja trimdas latvieši nebūtu aktīvi nodarbojušies ar pretpadomju aģitāciju. Kaut gan pašā Padomju Savienībā mēs arvien vēl dzīvojām aiz dzelzs priekškara un informāciju par visiem šiem notikumiem tikpat kā nesaņēmām.
1983. gadā Aristidu Lambergu ievēlēja par Amerikas Latviešu Apvienības ārējās informācijas jeb politiskā biroja vadītāju (vēlāk viņš kļuva arī par šīs organizācijas priekšsēdētāju). Tieši Lambergs biroja darbā iesaistīja Ojāru Kalniņu, kas patlaban ir Latvijas vēstnieks ASV. Un tad nāca 1985. gads ar Baltijas miera un Brīvības kuģa braucienu, un Aristidam Lambergam bija tas gods pie Latvijas krastiem teikt uzrunu latviešu tautas vārdā. Un, protams, viens no pašiem nozīmīgākajiem notikumiem, kas lielā mērā izšķīra Padomju Savienības un Baltijas likteni, bija Amerikas Latviešu Apvienības un Amerikas valdības kopīgi rīkotā PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās konference Jūrmalā 1986. gadā. Tad pirmoreiz dzelzs priekškara šajā pusē atklātībā izskanēja fakts, ka ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Tieši tas savukārt iedrošināja grupu «Helsinki-86» nākamā gada 14. jūnijā nākt demonstrācijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Un tad jau šo daudzo akmeņu iekustinātā lavīna pamazām sāka ripot – demonstrācijas notika 23. augustā un 18. novembrī, izveidojās Tautas Fronte. Aristids Lambergs atceras Pasaules Brīvo latviešu apvienības sēdi Londonā 1990. gadā, kurā piedalījās arī Ivars Godmanis (toreiz – Latvijas Tautas Frontes politiskās nodaļas vadītājs), Jānis Jurkāns, Aleksandrs Kiršteins un Valdis Šteins no Latvijas. Toreiz viņi PBLA izteica lūgumu izstrādāt brīvas un neatkarīgas Latvijas ekonomiskās attīstības plānu. Ņemot vērā, ka Aristids Lambergs jau vairākus gadus bija vadījis Amerikas Latviešu Apvienības stratēģijas darba grupu, kura sniedza Latvijai palīdzību, PBLA valde griezās pie Aristida, lai uzņemas šī projekta vadību. Tā radās PBLA Latvijas Ekonomikas darba grupa, kurā darbojās latviešu speciālisti no ASV, Kanādas, Eiropas un Dienvidamerikas.
Latvijas ekonomiskās attīstības plāns tika sagatavots, un 1990. gada maijā, desmit dienu pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas, to pasniedza Ivaram Godmanim, kas tolaik jau bija Latvijas premjerministrs. Viņš tad arī uzaicināja šos PBLA ekonomiskās grupas pārstāvjus palikt Latvijas valdībā par ekonomiskajiem padomniekiem. Pēc viņu iniciatīvas rudenī Latvijā ieradās Pasaules Bankas pirmie eksperti, kas palīdzēja nodibināt Latvijas Banku. Bet 1992. gada septembrī Aristids Lambergs atgriezās dzimtenē uz pastāvīgu dzīvi. Kopš tā laika viņš šeit ir profesionāls politiķis. Bet vai nemulsina tas, ka šimbrīžam Latvijas sabiedrībā politiķi nav sevišķā cieņā?
«Kad strādāju Amerikā kā politisko organizāciju vadītājs, situācija bija citāda: trimdas sabiedrība savus politiķus mīlēja un cienīja, avīzēs par mums rakstīja tikai labu. Un tā bija alga par darbu, ko mēs darījām bez samaksas. Gluži otrādi: vajadzēja pat pašam par to piemaksāt – par darbā nokavētajām dienām un segt ceļojumu izdevumus. Pašlaik, Latvijā strādājot, jūtams, ka Saeimas reitings kopumā ir visai zems.
Tajā pašā laikā par vienu no savām laimīgākajām dienām uzskatu 1993. gada 6. jūliju, kad, ievēlēts 5. Saeimā, piedalījos tās pirmajā sesijā, un mums bija jāparaksta dokuments par Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu. Tobrīd jutos kā daļiņa no vēstures un sapratu, ka piepildās tas, par ko daudzus gadus esmu sapņojis un cīnījies. Tas sagādāja patiesu gandarījumu.»
Vai arī politika savā ziņā nav radoša nodarbe? It īpaši, ja strādā jaunas, topošas valsts politikā? Aristids Lambergs atbild apstiprinoši. Viņaprāt, politikā var atrast paralēles ar būvniecību. Savukārt lielākā atšķirība ir tā, ka būvējot dienas beigās var redzēt darba rezultātu – ēkai ir nācis klāt viens stāvs, uzmūrēts skurstenis vai uzlikts jumts, bet diemžēl politikā visbiežāk darbam neredz ne gala, ne malas. Gandarījums ir tad, ja tava balss ir varējusi ietekmēt kāda svarīga likuma panta pieņemšanu vai nepieņemšanu.
«Politika ir grūtāks darbs nekā būvniecība. Tāpēc, ka šeit jāstrādā kopā ar tik daudziem cilvēkiem, šeit saduras tik dažādas Saeimā pārstāvētās intereses – no galēji kreisā līdz pat labējam. Mūsu uzdevums ir atrast kompromisu, kas nāktu par labu Latvijas tautai un valstij.»
Un tomēr. Kāpēc Aristids Lambergs dod priekšroku dzīvei nevis sakārtotajā Amerikā, bet gan nesakārtotajā Latvijā? Amerika tik daudziem no mums vēl tagad ir sapņu zeme. Nereti aizmirstot, ka tieši tur labklājība iegūstama varbūt ar vēl krietni lielākiem pūliņiem nekā citur. Arī Aristids Lambergs atceras, ka Jaunajā Pasaulē ieradies ar pāris dolāriem kabatā, un ilgus gadus dienišķo maizi vajadzēja pelnīt ar pašiem vienkāršākajiem darbiņiem, kā trauku un grīdu mazgāšana, uz būvēm. Tikai krietni vēlāk izdevās iekrāt mazu kapitālu, lai nodibinātu savu uzņēmumu un uzsāktu savu biznesu.
«Pašlaik mani nekas vairs nesaista ar Ameriku. Labo dzīvi tajā pats biju izcīnījis saviem spēkiem. Taču amerikāņu sabiedrībā patiesībā man nekad nav bijuši īsti draugi. Mana sirds ir šeit, Latvijā, kur ir mana dzimtene, un palikšu te līdz sava mūža beigām. Esmu vienmēr bijis lepns par savu latvietību, varbūt pat par daudz…»
Aristids Lambergs stāsta, ka Amerikā latviešiem allaž ir bijusi laba slava. Viņus labprāt pieņem darbā, jo uzskata par uzticamiem, čakliem, izglītotiem un godīgiem cilvēkiem. Lai cik dīvaini tas šķistu, Eiropā Latviju un latviešus pat tik labi nepazīst.
Nesen Aristids Lambergs atgriezās no Lisabonas, kur satika vairākus cilvēkus no dažādām Eiropas valstīm, un viņi pat nebija dzirdējuši par tādu valsti. Bet turpat uzradās arī viens Meksikas pārstāvis, kurš savukārt bijis labi informēts. Tā kā Latvijas tēla veidošanā un spodrināšanā pasaulē vēl gana darāmā.
Bet kura joma, pēc Aristida Lamberga domām, mūsu valstī patlaban prasa visvairāk darba?
«Šķiet, ka par spīti visam, ekonomika palēnām tomēr virzās uz priekšu, tāpat sociālie jautājumi un privatizācija. Mani visvairāk satrauc mūsu smagā kriminogēnā situācija, robežu nesakārtotība un vārgā cīņa ar kontrabandu. Tas viss traucē arī ārzemju investētājiem ieguldīt savus līdzekļus Latvijā. Manuprāt, tieši šo jautājumu risināšanai turpmāk būtu jāpievērš vislielākā uzmanība. Cilvēkiem savā valstī jājūtas drošībā.»
«Kamēr turēsim augstu savas tautas ideālus un sekosim tiem ar sirds degsmi un atbildības izjūtu, Dieva vadību izlūdzot, pasaules maldi mūs nepievils.
Mēs lūdzam brīvību Latvijai, bet – vai esam tās cienīgi? Ar drosmi un mērķtiecību tā mums ir jānopelna, veidojot sevi par pilnvērtīgiem un mācoties no sāpīgas pagātnes pieredzes.
Neapdziestot ticības spēkā un pieliekot roku visam, kas labs, būsim visvairāk noderīgi arī savai Latvijai un viņas brīvības sapņa īstenošanai.»
Tā – Aristida Lamberga māte Marija Urnežus 1994. gada 11. septembrī Bostonā, ASV.
