APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA Deviņdesmitie gadi ar aktīvu valsts un pašvaldības dzīvojamā fonda celtniecību neizceļas.
APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA
Deviņdesmitie gadi ar aktīvu valsts un pašvaldības dzīvojamā fonda celtniecību neizceļas. Līdz ar to dzīvojamās platības vidējais pieaugums uz vienu iedzīvotāju ir saistāms ar migrācijas procesu šajā laika posmā. Deviņdesmito gadu sākums raksturīgs ar aktīvu individuālo māju celtniecību, kas gan atbilstoši ekonomiskajai krīzei deviņdesmito gadu vidū samazinājās. Pozitīvas pārmaiņas (atbilstoši ekonomikas stabilitātei) atkal redzamas deviņdesmito gadu beigās.
Deviņdesmitie gadi raksturīgi vēl ar to, ka notiek lieli kapitālieguldījumi vecā dzīvojamā fonda atjaunošanā (denacionalizētās mājas, juridisko personu īpašumā esošās mājas). Kaut gan liekas, ka pilsētu centru daļās daudzas dzīvojamās platības tiek pārbūvētas par neapdzīvojamām platībām, tomēr kopumā tas nav ietekmējis dzīvojamās platības attiecību uz vienu iedzīvotāju. Tāpat deviņdesmitie gadi ieies vēsturē ar valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, kuras rezultātā krasi samazināsies valsts un pašvaldību dzīvojamais fonds un strauji pieaugs fizisko personu īpašumā esošais dzīvojamais fonds.
Likums par dzīvokļa īpašumu radās pavisam drīz pēc Saeimas pieņemtā likuma «Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju», un tā uzdevums ir reglamentēt jau tālāko – notikušas privatizācijas faktu. Likumdevējs nosaka, kas ir dzīvokļa īpašums, kādi ir tā īpašnieka pienākumi un sasaiste ar pārējiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, kā viņiem ir kopīgi jāapsaimnieko kopīgās lietošanas telpas. (Dažas sadaļas, piemēram, par dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām, šobrīd varētu jau papildināt, jo likumā šīs lietas bija diezgan vispārināti pateiktas.)
Pats termins «dzīvokļa īpašnieks» likumā tiek traktēts dažādi: par tādu tiek dēvēts gan dzīvokļa bijušais īrnieks, kas nu kļuvis par īpašnieku, gan mākslinieka darbnīcas kādreizējais nomnieks, kurš tāpat kļuvis par īpašnieku. Kaut gan Latvijā nedzīvojamais fonds tiek privatizēts atsevišķi no dzīvojamā fonda, tomēr arī veikalu un biroju nomnieks kļūst par šo telpu īpašnieku caur privatizāciju. Bijušie nomnieki un īrnieki katrs privatizē savas īrētās un nomātās telpas un tad kopā spriež par to, kā apsaimniekot un uzturēt māju.
Likumā kā vienu no pamatprasībām mēs fiksējam mājas iedzīvotāju kopāsanākšanu un lemšanu par nama apsaimniekošanu. Uzskatot, ka dzīvokļa īrnieki par tā īpašniekiem kļuvuši viscivilizētākajā veidā – caur privatizāciju – un līdz ar to arī viņu tālākā rīcība varētu būt noregulēta.
Tīši ignorējam iebildumus pret to, sak’, strādājošam cilvēkam nav laika nodarboties ar kāpņu uzkopšanu, viņam pietiek problēmu darbā. Daudz vienkāršāk taču esot samaksāt naudu, neliekoties ne zinis par to, kas un kā māju uztur. Protams, šim aizņemtajam cilvēkam ir taisnība, bet tikai līdz tam brīdim, kamēr viņš ir maksātspējīgs un viņa dzīvē viss ir kārtībā. Bet tikko tev jāsāk skaitīt nauda, un ļoti daudz cilvēku tomēr skaita naudu, tad ir jāsāk domāt par to, kāpēc par kāpņu uzkopšanu šomēnes man jāmaksā vairāk nekā pagājušoreiz? Tātad labāk ir, ja mājā saimnieko paši iedzīvotāji, un viņi arī lemj, cik daudz naudas vajadzīgs tās uzturēšanai.
Likums nosaka, ka sešu mēnešu laikā no visa nama privatizācijas sākuma jāsasauc iedzīvotāju kopsapulce, lai apsvērtu dzīvokļu īpašnieku sabiedrības (DzĪS) izveidošanu. Dzīvokļu īpašnieku kopsapulce ir augstākā lēmējvara mājas iekšienē.
Ja īrnieks ir privatizējis dzīvokli, tad viņš ir īpašnieks un viņa pienākums ir piedalīties ēkas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanā. Dzīvokļa īpašnieks var iesaistīties dzīvokļa īpašnieku sabiedrībā tieši, kļūstot par tās biedru, un kā attiecīgās sabiedrības biedrs kontrolēt šīs sabiedrības darbību no iekšienes, bet kā dzīvokļa īpašnieks – no ārienes, ja šī sabiedrība ar dzīvokļu īpašnieku vairākuma piekrišanu apsaimnieko un pārvalda kopīpašuma daļu.
Kaut arī dzīvokļa īpašnieks nav šīs sabiedrības biedrs, viņam ir tiesības kontrolēt un prasīt, kā kopīpašuma daļa tiek uzturēta, kā tiek izlietoti līdzekļi. Ja dzīvokļa īrnieks nav privatizējis savu dzīvokli, tad viņš kontrolēt dzīvokļa īpašnieku sabiedrību nevar, bet var griezties pie valsts vai pašvaldības un prasīt, kur un kā tiek izlietota īres maksa, izteikt savus iebildumus un priekšlikumus, kā rezultātā pašvaldība kā dzīvokļa īpašniece jau var kontrolēt, ietekmēt apsaimniekošanas sabiedrību. Ir sagatavoti grozījumi likumā, kas paredz lielākas iespējas dzīvokļa īpašniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav dzīvokļu īpašnieku sabiedrības biedrs, iesaistīties kopīpašuma apsaimniekošanā un pārvaldīšanā caur dzīvokļu īpašnieku kopsapulci. T. i., ka galvenos jautājumus par mājas uzturēšanu jāizskata kopsapulcē, kurā tiesības piedalīties ir visiem īpašniekiem.
Lai varētu tiešā veidā gan ietekmēt, gan kontrolēt apsaimniekošanas sabiedrību, izdevīgāk ir kļūt par sava dzīvokļa īpašnieku, nevis palikt par īrnieku.
Pēc diviem mēnešiem pašvaldībai obligāti jāapstiprina DzĪS tiesības uz ēkas pārvaldi, un tā var sākt likumīgi darboties.
Pašlaik spēkā esošā likumdošana nosaka, ka dzīvokļu īpašnieku sabiedrību var dibināt ne mazāk kā piecas personas, kas ir dzīvokļu īpašnieki šajā mājā. Dzīvokļu īpašnieki, kas nolēmuši veidot sabiedrību, sasauc kopsapulci, kurā pieņem lēmumu par sabiedrības dibināšanu un pieņem sabiedrības statūtus, ja par to nobalsojuši divas trešdaļas no sabiedrības dibinātājiem. Dzīvokļu īpašnieku sabiedrības dalībniekiem kopsapulcē katram dalībniekam ir tik balsu, cik dzīvokļu viņa īpašumā. Ja sabiedrības dalībniekam pieder vairāk nekā puse no mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem, kopsapulcē viņam ir ne vairāk kā 50 procentu balsu no klātesošo dalībnieku skaita.
Par privatizēto mājokļu kvalitāti un iespējamiem uzlabošanas ceļiem valsts domā. Pašlaik top apjomīga Būvniecības valsts nacionālā programma, kuras mērķis ir valsts un pašvaldību būvniecības politika:
mājokļu politikas izstrādē ievērot iedzīvotāju dažādu sociālo grupu intereses;
vietējo būvmateriālu ražošanas un iekšējā būvtirgus veicināšana;
dzīvokļu rekonstrukcijas un celtniecības kreditēšanas sistēmas izveidošana.
NORMUNDS PĒTERKOPS, 6. Saeimas frakcijas «Tēvzemei un brīvībai»/LNNK deputāts, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sekretārs, 7. Saeimas deputāta kandidāts
