Šajā priekšvēlēšanu kampaņā iesaistītie 21 partiju un koalīciju saraksti šķiet liels skaits, bet 1. Saeimas vēlēšanās (1922. g.) piedalījās 88, 2. Saeimas (1925. g.) – 141, 3. Saeimas (1928. g.) – 120, 4. Saeimas (1931. g.) – 103 kandidātu saraksti!
Šajā priekšvēlēšanu kampaņā iesaistītie 21 partiju un koalīciju saraksti šķiet liels skaits, bet 1. Saeimas vēlēšanās (1922. g.) piedalījās 88, 2. Saeimas (1925. g.) – 141, 3. Saeimas (1928. g.) – 120, 4. Saeimas (1931. g.) – 103 kandidātu saraksti!
Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejs Saeimas vēlēšanu priekšvakarā pirmā stāva logos izvietojis politiskos plakātus, kas savulaik ir izmantoti vēlētāju iespaidošanai šī gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tagad baušķenieki un pilsētas viesi var salīdzināt toreizējo un mūslaiku priekšvēlēšanu aģitāciju. Protams, ka novērojamas gan līdzības, gan atšķirības.
Tolaik vēl nebija izveidota procentu barjera kandidātu sarakstiem, tālab Saeimā varēja iekļūt arī partijas, kuras saņēma 1 procentu vēlētāju balsu, un tādējādi Saeimā iekļuva daudzas tikai ar vienu deputātu pārstāvētas partijas. Skaidrs, ka tās nespēja pildīt vēlētājiem dotos solījumus.
Tolaik Saeimā iekļuvušo politisko grupējumu skaits arī bija visai ievērojams: 1. Saeimā – 20, 2. Saeimā – 27, 3. Saeimā – 25, bet 4. Saeimā – 21. Tāpat kā mūsdienās nevienam politiskajam spēkam neizdevās iegūt absolūto balsu vairākumu un izveidot stabilu, vienas partijas valdību. Vislielāko atbalstu ieguva sociāldemokrāti, kad deputātu skaits pirmajās četrās Saeimās svārstījās no 21 līdz 32, turklāt laika gaitā LSDSP popularitāte mazinājās. To var izskaidrot ar sociāldemokrātu vēlmi atrasties opozīcijā, jo šī skaitliski pārākā politiskā partija tikai divas reizes piedalījās valdības sastādīšanā. Savukārt otra spēcīgākā partija – Zemnieku savienība – no 18 toreizējām valdībām 12 gadījumos uzņēmās valdības vadīšanu. Politisko partiju plašajā klāstā būtu jāpiemin arī nacionālo minoritāšu partijas. Visaktīvākie tolaik bija vācieši, kas proporcionāli ieguva visvairāk vietu Saeimā, tiem sekoja ebreji, lai gan viņu balsis bija sastopamas ļoti daudzos sarakstos. Piemēram, 1922. gada vēlēšanās Ebreju tautas partija ieguva tikai… 47 balsis! Kandidātu saraksti bija arī poļiem un krieviem, turklāt krievi bija vislielākā minoritāte, bet vēlēšanās piedalījās vispasīvāk.
Jāatzīmē, ka tolaik vēlēšanās piedalījās no 74,9 līdz 82,2 procentiem visu balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju. Tik augsts rādītājs gan tolaik, gan mūsdienās liecina par pilsoņu ļoti lielu līdzdalību valsts politiskajā dzīvē. Diemžēl mūsdienās vēlētāju aktivitāte kļuvusi mazāka.
Atgriežoties pie tagad aplūkojamiem vecajiem priekšvēlēšanu plakātiem, gluži mūsdienīgi skan: «Otkon vacos partijas grib ītikt Saeimā, lai nuslēpt sovus malnūs dorbus un izbēgt nu strāpes. Zemnīki, natycat vairōk partijam! Būjā ejušai latgalīšu tautai ir tikai vins glōbīns – palikt bezpartejiskim un apsavinotis ar Latgolas Bezpartejiskū Savīnību.» Arī mūsdienās daža laba partija paziņo, ka tā ar politiku nenodarbojoties… Varbūt vienīgi toreizējie plakāti ir emocionālāki, bieži vien attēloti tautudēli ar zobenu rokās, kas cīnās ar sarkano pūķi, strādnieki ar niknām sejām un savīstītām dūrēm, konkurējošās partijas čūsku, nezāļu un citu veidu mošķu izskatā utt. Ko nu tur daudz rakstīt – nāciet paši un aplūkojiet!
