APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA Anatolijs Gorbunovs: mani apstrīd tie, kas visu grib izdarīt ļoti ātri, bet man bieži ir bijusi taisnība, jo visās lietās, ko daru, ieguldu rūpīgu darbu.
APMAKSĀTA POLITISKĀ REKLĀMA
Anatolijs Gorbunovs: mani apstrīd tie, kas visu grib izdarīt ļoti ātri, bet man bieži ir bijusi taisnība, jo visās lietās, ko daru, ieguldu rūpīgu darbu.
– Latvijas politika daudzviet saistās tieši ar jūsu vārdu. Tauta jūs pazīst, pārējie politiķi rēķinās ar jūsu viedokli.
– Atskatoties uz gadiem, kopš darbojos politikā, varu iezīmēt savu vietu. Es gan nedarbojos ļoti dinamiskā un ekspresīvā veidā, bet rūpīgi iedziļinos lietās, daudzreiz pārbaudu motivāciju un argumentus, līdz nonāku pie gala secinājumiem. Esmu spītīgs, bet ne agresīvs. Visur vēlos atrast pozitīvo un to attīstīt tālāk. Tādi ir mani principi, pēc kuriem vados.
Es nezinu, kurš un ko katrreiz ir teicis, bet esmu saukts par «zemūdeni, kas iznirst tad, kad vajag», «laipotāju» un citādi. Tie, kuri grib acumirklīgus rezultātus, protams, mani kritizē pamatoti. Viņiem šķiet, ka es visu daru pārāk lēni. Bet es, paskatoties atpakaļ, redzu, ka neesmu kļūdījies, jo esmu lietām piegājis pamatīgi: ieguldījis darbu.
– Jūs vairāk esat sava ceļa gājējs vai komandas cilvēks?
– Kā jebkuram cilvēkam man patīk neatkarība. Bet ļoti svarīgi šķiet arī ieklausīties gudros cilvēkos. Līdzās vienmēr jābūt kādam, kas ir gudrāks par tevi pašu. Ja tā nav, tad jūties liels un varens, bet tā ir šķietama varenība. Taču patiesi spēcīgs vari justies, ja blakus ir domubiedri, kuri ieklausās tevī un kuros ieklausies pats.
– Runājot par laiku līdz 1991. gadam, allaž tiek pieminēts arī jūsu vārds. Ko, jūsuprāt, darīt ar pagātni – atmest kā ķirzakai asti un iet tālāk vai tomēr ar to jārēķinās?
– Esmu dzimis kara laikā. Mana ģimene un radinieki ir karojuši dažādās frontēs. Tie bija lauku cilvēki un cieta tiklab kā no vienas, tā otras varas, bet secen ir gājušas represijas. Partijā iestājos Hruščova laikos, kad bija atgriezušies represētie. Tagad, kad man atgādina par visu, kas noticis Staļina laikā, to saistot arī ar mani, es apzinos, ka partija tiešām tur ir bijusi klāt. No otras puses, manī rodas pretestība. Es taču pats iestājos partijā, lai visu to vērstu uz labu. Protams, es sevi nekādā ziņā neuzskatu par Atmodas līderi. Taču ar sirdi un dvēseli biju par to, lai Atmoda turpinātos, lai tautas tieksme pēc brīvības neapstātos. Bet, no otras puses, mans amats uzlika pienākumu novērst vardarbību un konfrontāciju, kas reāli apdraudēja Atmodas procesu. Šo likteņa lemto lomu es arī pildīju.
– Pašlaik jūs esat ministrs, un tas prasa praktisku darbību.
– Esmu pārliecinājies, ka spēju nodarboties ne tikai ar vispārējām politiskām lietām, bet arī ar ļoti praktiskiem jautājumiem. Ja, piemēram, var palīdzēt kādam pagastam vai cilvēkam, tad jau ir ļoti labi. Nesen pie manis bija atbraukuši Nirzas pagasta ļaudis. Vēl pirms pusgada mēs veselu dienu runājām par nākotni, un pašam pēc tam bija nelāgi ap sirdi, jo šķita, ka tur būs grūti tikt uz augšu. Bet tagad uz manu jautājumu, vai iet tāpat kā agrāk, viņi sacīja, ka nē. Esot gan labas idejas, gan aizsākušies vairāki nozīmīgi darbi. Par to biju patiesi gandarīts.
– Visu laiku atskan balsis, ka Latvijā ir par daudz rajonu. Arī pagasti ne tik labprātīgi grib apvienoties, lai gan pretēju piemēru, protams, netrūkst. Vai ir dūša ķerties klāt šai, nu jau vairākus gadus gaidītajai, administratīvajai reformai?
– Reforma jeb pagastu un rajonu palielināšana nav pašmērķis. Tas ir tikai un vienīgi attīstības līdzeklis. Ja par galveno kļūst ceļu, skolu, medicīnas aprūpes, komunālo pakalpojumu uzlabošana, tad pašvaldības pašas sapratīs, kas jādara. Ministrijas galvenais uzdevums nav zīmēt robežas, bet palīdzēt plānot attīstību. Vēl mums ir jāveicina pašvaldību sadarbība kādu kopīgu mērķu sasniegšanai. Neko jau nevar izdarīt, ja tu nezini, ko dara kaimiņi. Vislielākā kļūda, runājot par rajoniem, būtu tad, ja jau rīt tiktu novilktas jaunas robežas reģionālajām pašvaldībām. Un vienalga, cik reģioni būtu, pieci vai vienpadsmit, var saskaitīt visus «par» un «pret», bet, līdzko sāksies robežu vilkšana un būs jānosaka reģionu centri, tad viss, ja tā var teikt, ies «pa gaisu».
– Politiķiem parasti mēdz prasīt – kad Latvija būs zeme, kur labi klāsies veciem cilvēkiem un maziem bērniem?
– Domājot par pensionāriem, es vispirms domāju par jaunu darba vietu radīšanu. Zinot visas saimnieciskās kopsakarības, budžeta lietas, nevaru runāt par abstraktu pensiju palielināšanu, ja neredzu, no kurienes tā nauda varētu nākt. Taču, ja nebūs nekādu kataklizmu, pensijas turpinās pieaugt.
– Kāpēc jūs ejat kopā ar «Latvijas ceļu» (LC)? Ar ko šī partija ir labāka par citām?
– Lielu iespaidu uz mani atstāja Gunārs Meierovics, kurš tagad gan ir nolēmis no politikas aiziet. Viņš toreiz vēl bija trimdas darbinieks, kas man pasniedza godīgu roku un atvērtu sirdi. Es nevarēju to noraidīt un jutu, ka jāiet kopā ar šo cilvēku. Jau Augstākajā Padomē, sēžot priekšā pie prezidija galda, redzēju un varēju salīdzināt cilvēkus. Tie, kas dibināja LC, vairāk atbilda manai pārliecībai. Atrašanās šajā partijā man nekad nav bijusi jānožēlo. Es priecājos, ka LC nav kļuvusi par viena cilvēka partiju un ka tās iekšienē valda demokrātija. Tā ir ķīla, ka LC spēj atjaunoties.
Es ļoti pārdzīvoju, ka mums pārmet «mežonīgu liberālismu». Taču valsts ir pārdzīvojusi banku krīzi 1995. gadā, pārdzīvo krīzi Krievijā un stabili turpina attīstību. Tas nozīmē, ka LC aizsāktās reformas ir bijušas pareizas.
