Redīsos ir daudz kālija, kalcija, magnija, fosfora, dzelzs, C vitamīna.
Redīsos ir daudz kālija, kalcija, magnija, fosfora, dzelzs, C vitamīna.
Tie uzlabo vielmaiņas procesu organismā. Sīpollokos pavasarī ir trīs reizes vairāk C vitamīna nekā sīpolu galvās.
Lokos ir arī vairāk kālija, kalcija, fosfora, dzelzs. Sulīgais redīss ir mazākais sīvā rutka radinieks. Redīsi var būt ne tikai sārti, bet arī balti, violeti, apaļi un gareni. Pieticīgie, sala izturīgie ziemas (plakaniem lakstiem, kas atgādina narcišu lapas) un smalkie maurlociņi satur daudz vairāk vitamīnu un spēcinošu vielu nekā paši sīpoli.
Tos vajag pievienot lapu salātiem, zupām, kaisīt uz vārītiem kartupeļiem. Salātiem vēl var piegriezt arī kādu pienenes lapu. Pavasara redīsiem, īpaši, ja tie auguši pašu dārzā, ēdamas arī lapiņas.
Redīsi un lociņi labi sader ar biezpienu, kas mazina sīpolu sīvumu. Samaisot sīki sagrieztus vai rīvētus redīsus un sakapātus lokus ar biezpienu, iegūst masu, ko var ziest uz maizītēm vai ēst kopā ar vārītiem kartupeļiem. Šādu masu var pildīt tomātos, pārgrieztos svaigos gurķos, likt uz cieti vārītu olu pusītēm. Skābais krējums biezpienam nav jāpievieno. Redīsus un lokus var piemaisīt kausētajam sieram.
