Reiz bērniņš, kuram tūlīt jādzimst, jautāja Dievam: «Dzirdēju, ka tu grasies mani sūtīt uz zemi. Kā lai es tur dzīvoju, mazs un nevarīgs?».
Reiz bērniņš, kuram tūlīt jādzimst, jautāja Dievam: “Dzirdēju, ka tu grasies mani sūtīt uz zemi. Kā lai es tur dzīvoju, mazs un nevarīgs?”
Dievs bērniņam atbildējis, ka sameklējis eņģeli, kurš mazo sagaidīs, mīlēs un aprūpēs katru dienu.
“Bet kā es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns.
“Tavs eņģelis teiks tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš arī tevi iemācīs runāt, sargās no ļauniem cilvēkiem, pat ja viņa paša dzīvība būs apdraudēta,” mierināja debesu Tēvs.
“Bet es būšu bēdīgs, jo vairs nesatikšu tevi,” iebilda mazulis.
“Neskumsti, tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli un parādīs ceļu pie manis. Tā vienmēr būšu tavā tuvumā,” atbildēja Dievs.
Iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes, un mazais bērniņš satraukti ievaicājās: “Pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli?”
Dievs pasmaidīja un klusi atbildēja: “Vārds nav svarīgs, tu viņu sauksi par mammīti!…”
Šos nezināma autora vārdus un mīļu paldies gribam teikt savām māmiņām. Ar smaidu un savu sirds siltumu viņas ir atbalstījušas mūs gan ikdienā, gan svētkos, pat sapņos. Apkampjam, samīļojam Mātes dienā! Pateicamies par mīlestību un drošības sajūtu, kas vienmēr mums dota gan priecīgos, gan skumjos brīžos.
Ar mīlestību Pilsrundāles vidusskolas 12. klases audzēkņi
