Dailes teātrī kopš aprīļa beigām skarbas romantikas drāmu izdzīvo «Indrānu» saime. Tieši tādu, skarbu romantiku vēstošu apakšvirsrakstu režisors Mihails Gruzdovs devis pirms 100 gadiem Rūdolfa Blaumaņa sacerētās drāmas «Indrāni» iestudējumam.
Dailes teātrī kopš aprīļa beigām skarbas romantikas drāmu izdzīvo “Indrānu” saime.
Tieši tādu, skarbu romantiku vēstošu apakšvirsrakstu režisors Mihails Gruzdovs devis pirms 100 gadiem Rūdolfa Blaumaņa sacerētās drāmas “Indrāni” iestudējumam.
Nebūs nekas kā bija
1904. gada 2. maijā Rīgas Latviešu teātrī Jēkaba Dubura režijā sākās R. Blaumaņa “Indrānu” skatuves dzīve. Gadsimta laikā izrāde piedzīvojusi neskaitāmus iestudējumus Latvijas, arī ārzemju teātros. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atceras, kā lugu skatījusies bēgļu nometnē Lībekā (Vācijā) 1947. gadā.
Daudziem skatītājiem noteikti spilgti atmiņā palicis 1988. gada “Indrānu” iestudējums Nacionālajā teātrī ar Veltu Līni un Kārli Sebri galvenajās lomās. Režisoru Mihailu Kublinski tolaik galvenokārt interesēja, kā sadzīvot divām paaudzēm ar dažādu ētisko un estētisko pieredzi. Emocionāli neaizmirstams bija iestudējuma fināls ar Gunāra Zemgala iespaidīgajām dekorācijām.
Uz Dailes teātra skatuves Indrānu saimes gaitas pēdējo reizi rādītas 1970. gadā, kad Pēteris Liepiņš tēloja Edžiņu, savukārt Lilita Ozoliņa bija Zelmiņa.
Gatavojoties skatīties pirmo “Indrānu” interpretāciju 21. gadsimtā, jāatmet visa iepriekšējā pieredze, jāatbrīvojas no stereotipiem latviešu zemnieku tēliem. Mihaila Gruzdova “Indrāni” ir citādāki – mūsdienīgi.
Blaumaniskais ir palicis
Vērojot populāru klasikas darbu iestudējumus, vislielākās raizes parasti sagādā pirmteksta, autora ieceres un vēlamo noskaņu atpazīstamība. Šoreiz viss ir kārtībā – izrādi droši var skatīties skolas bērni, jo tajā saglabāts R. Blaumaņa teksts. Klasiskās frāzes par to “Indrānu” nošķiršanu, “kas pilda maku”, no tiem, “kas priecē sirdi”, uzbrēciens “Kaktā, iebūviet, un muti ciet!”, apgalvojums, ka “dēls ir tēva īstākais liecinieks” un citas frāzes no skatuves skan pārliecinoši un patiesi.
Jaušama režisora cieņa pret autoru, viņa darbu. Neatstāj izjūta, ka tu patiesi uz skatuves redzi Blaumaņa darbu, tikai mūsdienu skatījumā. Ir pārdzīvojumi, emocijas, stindzinošs klusums zālē pirmā cēliena beigās. Ir pārdomas raisoši simboli skatuves noformējumā, aktieru kustībās.
Komiskais sāpina
Izrādes pirmajās minūtēs automātiski rodas pretestība Pētera Liepiņa, Indrānu tēva, tēlojumam. Stereotips par viņu kā Kronenberga “Mazo ganiņu” vai reklāmisko “Mans būs mans” tēlu ir bezgala spēcīgs. Turklāt iestudējuma sākums veidots izteikti sarkastiskā noskaņā. Režisors it kā apzināti liek smieties par aktieru izdarībām, radot vēl lielāku nevēlēšanos to visu pieņemt. Nu kā latviešu zemnieks, rāmais arājs un savas zemes mīlētājs, tā var ākstīties! Taču, izrādei attīstoties, komiskais izzūd it kā pats no sevis, tā vietā radot sāpīgu traģikomiku. Kad pēdējās ainās Indrānu tēvs grib kā lugas sākumā ar draisku palēcienu apsēsties uz saimnieka augstā krēsla un viņam tas neizdodas, kļūst sāpīgi. Sāp tēva un dēla neīstenotās attiecības, kuras bija iecerēts balstīt uz mīlestību, uzticību un izpalīdzību.
P. Liepiņa “Indrānu” saimnieks nav vecišķi stenošs lauku papus, L. Ozoliņas Indrāniete vēl uzgriež raitu dejas soli. Sīksti un izturīgi ir šie “Indrānu” saimnieki, taču traģēdija no tā nemazinās. Nav mājā saticības, mīlestības, nav divu paaudžu saskarsmes. Nav arī R. Blaumaņa tik izteiktās nostājas veco saimnieku pusē, jo laikmets tagad ir citāds. Simt gados mainījušies cilvēki, taču problēmas palikušas. R. Blaumaņa lugas pārlaicīgums sevi atkal no jauna apliecinājis Mihaila Gruzdova iestudējumā.
