Aizritējuši jau 70 gadu, kopš Latvija tika ierauta Otrajā pasaules karā, par ko saglabājušās atmiņas arī man, toreiz leišmales iedzīvotājam Brunavas pusē.Padomju filmās tika rādīts, ka hitleriskā Vācija rīkojusies nodevīgi un, laužot noslēgtos līgumus, bez kara pieteikuma uzbrukusi «miermīlīgajai» Padomju Savienībai.Vācieši brauks ciemosGluži tā nebija. Tautā jau maijā sāka cirkulēt runas, ka vasarā sāksies karš. Atklāti par to runāt nedrīkstēja, jo draudēja bargs sods par baumu izplatīšanu. Uz Vāciju repatriētie Baltijas vācieši vēstulēs rakstīja, ka vasarā atbrauks ciemos, bet pēc Latvijas okupācijas visas robežas uz visstingrāko tika slēgtas. Nevarēja tikt pat uz radinieku bērēm Lietuvā. Tādēļ nopratām, ka repatriantu apciemojums varētu notikt, tikai vācu karaspēkam ienākot Latvijā.Arī Padomju Savienība intensīvi gatavojās karam gan ideoloģiski, gan materiāli. Radio vai ik dienu krievu un latviešu valodā atskaņoja patriotisku dziesmu: «Kā virs zemes, tā gaisā un jūrā/ Mūsu sauciens ir varens un ciets:/ Ja mums rītu draud karš, ja mūs rītu jau sauks,/ Šodien mēs gatavi iet.» Notika intensīvas karaspēka mācības un manevri.Skrejceļš ienaidniekamEs tajā laikā tēva saimniecībā ganīju aitas. Garlaicīga nodarbe, kas 1941. gada pavasarī kļuva aizraujoša, jo gandrīz ik dienu virs galvas manevrēja kaujas lidmašīnu eskadriļas – deviņas vai 12 lidmašīnas, kas izkārtojās gan frontāli, gan kāsī, gan grupās pa trim. Kad sākās karš, gaisā vairs neredzēja nevienu padomju kaujas lidmašīnu, kā slēpdamies zemu pār koku galiem pārlidoja tikai viens divplāksnis jeb «kukuruzņiks».Mans tēvs un kaimiņi ar pajūgiem bija mobilizēti kara aerodroma būvei Bauskas pievārtē – veda zemi skrejceļa līdzināšanai un paplašināšanai. Kad sākās karš, mobilizētie aizmuka mājās, jo bija runas, ka varētu arestēt aerodromā strādājošos bijušos aizsargus. Uz skrejceļa savestās smilšu kaudzes palika neizlīdzinātas, un lidmašīnas to nevarēja izmantot. Ienākušie vācieši tās izlīdzināja un varēja aerodromu lietot.Melīgais radioJa hitleriskā Vācija nebūtu uzbrukusi pirmā, iespējams, pēc pāris mēnešiem to būtu darījusi PSRS. To atzīst arī daļa vēsturnieku. Pēckara gados Vissavienības Lauktehnikas jaunās tehnikas nodaļas vadītājs Zamotorins man stāstīja, ka 1940. gadā dienējis Sarkanarmijas daļā, kas apkalpoja aizsardzības joslu gar Baltijas valstu robežām – tā dēvēto Staļina līniju. 1941. gadā līnijas bruņojums demontēts un karaspēka daļas izvietotas Vācijas robežu tuvumā.Pirmās kara dienas – 22. jūnija rīts – uzausa mierīgs un saulains ar bagātīgi rasotu zāli. Es no rīta aizskrēju satikties ar kaimiņu «Zemdegu» («Karvišķes») kalpu bērniem. Viņi stāstīja vecāko brāļu pa radio dzirdēto, ka Hitlers agri no rīta pieteicis Padomju Savienībai karu. Pārnācis mājās, ieslēdzu VEF ar baterijām darbināmo radioaparātu. Rīgas ziņās plaši stāstīja par stahanoviešu kustību, bet ne vārda par karu. Noregulēju radio uz skalas 32. iedaļu, kā bija ieteikuši draugi. Karalauču (Kenigsbergas) radio nolasīja latviski tulkotu kara pieteikumu un Hitlera runu, kurā uzsvērts – karš ir sākts, lai glābtu Baltijas tautas no iznīcināšanas. Lai gaida vācu armiju – atbrīvotāju! Runa noslēdzās ar apliecinājumu: «Dievs ir ar mums, mēs uzvarēsim!»Radio ziņoja par strauju vācu armijas virzīšanos uz priekšu, jau ieņemtajiem rajoniem. Latviski un citās valodās pārraides tika atkārtotas ik pēc divām stundām. Līdz vakaram trīs reizes noklausījos vācu ziņojumus, bet no Rīgas par karu neko nedzirdēju. Naktī milicijas pilnvarotais visiem atņēma radioaparātus, lai neklausās «melīgu» informāciju.Kuļ ar tankuSarkanarmijas daļas haotiski atkāpās, tas līdzinājās bēgšanai zirgu pajūgos un kājām. Pietrūka degvielas, tika pamesta tehnika, bruņumašīnas un tanki. Vācu armijas motorizētās daļas apsteidza bēgošos sarkanarmiešus, aplenca, sakāva vai sagūstīja. Pamesto tehniku izmantoja cīņai pret bijušajiem īpašniekiem.Avīzēs ziņoja, ka Īslīces zemnieki pamestu tanku izmanto kuļmašīnas darbināšanai, par mašīnistu bijis sagūstīts tankists. Iedzīvotāju pašaizsardzības grupas atpalikušo Sarkanarmijas daļu apkarošanai bruņojās ar jaunām pusautomātiskajām desmit patronu šautenēm, kas bija apgādātas ar trokšņa un liesmas slāpētāju. Tās nāca no pamestām ieroču noliktavām. Sarkanarmieši bija bruņoti ar vecām t. s. trīslīniju šautenēm jeb «vintovkām».Kad stāvoklis stabilizējās, ieročus vajadzēja nodot un pakļauties vācu okupācijas varas iestādēm. Tas parādīja, kas būs īstie noteicēji Latvijā kā «Ostlandes» daļā, un izraisīja vilšanās izjūtu. Kad pēc vācu armijas neveiksmēm austrumu frontē atkal tikām aicināti ņemt ieročus, daudzi to vairs nedarīja.
