Viesi, kas atbraukuši uz Bausku no Zviedrijas vai Norvēģijas, man allaž jautājuši – kāpēc pie jums tik daudz suņu skraida apkārt? Ko atbildēt? Nabadzība, bezatbildība… Pašvaldības neieinteresētība. Mūsu pašvaldību darbinieki daudz bijuši ārzemju komandējumos. Ja vien turējuši acis vaļā, būs pamanījuši, ka Zviedrijā vai Norvēģijā neieraudzīs nevienu suni tāpat vien skraidām, piemēram, pa Hedemoras ielām. Tas būtu apmēram tāds pats notikums kā vilciena katastrofa.No mājām līdz darbam man nav pat divsimt metru, un ik reizi īsajā gabaliņā sastopu piecus sešus suņus, citreiz miermīlīgus, dažkārt agresīvus, kas mana mēteļa štoti jau vairākkārt atplēsuši. Ļoti priecājos, ka garais mētelis paglābj no kampiena kājās. Bet patiesībā… par ko gan priecāties? Kāpēc mēs savā pilsētā un novadā nevaram dzīvot droši? Kāpēc mūždien pa ielām jāstaigā bailēs? Tāpēc, ka Bauskas novada dome gandrīz divu gadu laikā nespēj pieņemt pašvaldības saistošos noteikumus, kas reglamentē dzīvnieku labturības jomu un pašvaldības atbildību. Tajā pašā laikā viņi tērē laiku, darbu un līdzekļus, lai spriedelētu par ielu nosaukumu plāksnīšu krāsām. Ja būtu godprātīgi, tāpat jau būtu organizējuši klaiņojošu suņu izķeršanu arī bez formālajiem noteikumiem. Manuprāt, cēlonis meklējams arī apstāklī, ka deputāti un administrācijas darbinieki pa ielām kājām neiet, bet suņi mums vēl nav tādi mutanti, ka varētu izgrauzties caur auto durvīm.Ko mums, neaizsargātajiem nodokļu maksātājiem, darīt? Sarunājoties ar juristi, nonācām pie atziņas, ka šī ir joma, kur aktīvi jāiesaistās pilsoņiem, vēlētājiem. Ir jāraksta vēstules domei, deputātiem, lai ātrāk pieņem noteikumus. Jāraksta sūdzības par Bauskas novada domes neizdarību uz atbildīgajām ministrijām, piemēram, uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kas pēc likuma pārrauga pašvaldību darbību. Protams, arī «Bauskas Dzīve» pārsūtīs publikācijas uz atbildīgajām instancēm.
