Bija pagājuši četri gadi, kopš «neuzvaramā» sarkanā armija bēga uz austrumiem, pametot ieročus un visu karam nepieciešamo mantību, ko bija savilkusi Baltijā pēc tās okupācijas 1940. gada 14. jūnijā. Tā apstājās tikai pie toreizējās Ļeņingradas un Maskavas, beidzot arī pie Volgas krastiem līdzās toreizējai Staļingradai.
Vācijas armijas galvenais jefreiters Ādolfs Hitlers bija pārrēķinājies, jo viņa zibenskarš izgāzās. Pienāca ziema, un Maskava palika neieņemta. Un tad jau kauju vadību Austrumos pārņēma īpašs ģenerālis – ziema –, kas apturēja vācu armijas uzvaras gājienu. Sāka izplatīties vācu virspavēlniecības ziņojumi, ka fronte tiek saīsināta. Šī frontes saīsināšana 1944. gadā bija jau nonākusi pie Latvijas robežām. Kauju troksni Austrumos sadzirdējām arī mēs Bauskā.
Nevienam negaidot, jūlija beigās kauju troksnis atskanēja no Rietumiem, kur boļševiku karaspēks lauzās uz Tukumu, Rīgas jūras līci. Vācu armijai nekādu lielo spēku tur nebija, tomēr krievu karaspēks tika apturēts un bija spiests mazliet atkāpties. Tā jūlija beigās boļševiku karaspēkam izdevās ielauzties Jelgavā. Arī tur Lielupei pāri viņi netika, tāpēc savas daļas virzīja pa Lietuvu, lai caur Bausku sasniegtu Rīgu.
Bauskā vācu armijas daļas nebija, vienīgi leģiona veselības rota Rundāles pilī un Viļa Plūdoņa pamatskolā Rīgas ielā. Stāvokli glāba Bauskas apriņķa priekšnieks majors Jānis Uļuks, nodibinot Bauskas brīvprātīgo bataljonu. Bataljons jau 28. jūlija vakarā ieņēma aizsardzības pozīcijas gar Lielupes krastu pretim Ziedoņiem un Saulainei, kur Lielupē bija sēkļi, dziļākās vietas tur bija līdz ceļiem. Bataljona komandieris J. Uļuks bija paredzējis, ka tieši šeit krievi forsēs Lielupi. Tā arī notika – jau pirmajā naktī krievi mēģināja forsēt Lielupi, taču bataljons ar šauteņu uguni to izjauca. Tā sākās Bauskas aizstāvēšanas kaujas, kuras ilga līdz 14. septembrim.
Pienāca 19. augusts, kad lieli ienaidnieku pulki uzbruka Bauskai, to patiesībā ieņemot. Lai gan stāvoklis bija kritisks, tika nolemts iet triecienā pretim boļševikiem. Bija izveidota brīvprātīgo trieciengrupa, ko atbalstīja viens triecienlielgabals no kaut kādas vācu daļas. Neticami – līdz pulksten 13 ienaidnieks ar kaunu no Bauskas tika padzīts, zaudējot daudz kritušo. Mūsu zaudējumi bija tikai trīs kritušie un viens ievainotais.
Šogad nolēmu atcerēties Bauskas kauju 19. augustā, kurā mēs pierādījām, ka sarkanā armija nebija tik neuzvarama, kaut gan tās pārspēks bija desmitkārt lielāks nekā Bauskas aizstāvjiem. No Bauskas aizstāvjiem šodien dzīvi esam mēs divi – es, Imants Zeltiņš, un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības (LNKB) priekšsēdētājs Edgars Skreija, kas toreiz bija šoferis un vadāja leģiona komandieri majoru Rubeni un vēlāk Melceri.
Kaujas pie Bauskas esam nolēmuši atcerēties 18. augustā. Pulksten 12.30 plānota ziedu nolikšana pie pieminekļa Bauskas aizstāvjiem līdzās pilskalnam, pasākuma turpinājums plkst. 14 Bauskas kultūras centrā. Lūdzu ierasties visus, kurus interesē vēsturiskie notikumi pie Bauskas Otrajā pasaules karā.
