Brīvības piemineklis Bauskā svinīgi atklāts 1929. gada 20. oktobrī.
Brīvības piemineklis Bauskā svinīgi atklāts 1929. gada 20. oktobrī. Doma par piemiņas zīmes celtniecību, lai iemūžinātu Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo piemiņu, radās jau 1923. gadā.
Tad arī nodibināta Brāļu kapu komitejas Bauskas nodaļa, ko vadīja Bauskas Valsts ģimnāzijas direktors P. Pakalniņš. Drīz vien sākās ziedojumu vākšana pieminekļa celtniecībai.
Kur celt?
Ilgstošas diskusijas izraisīja monumenta atrašanās vietas izvēle. Bija doma pieminekli celt laukumā iepretim pareizticīgo baznīcai, kur tika dalīti gruntsgabali “jaunās Bauskas” būvniecībai. Cits priekšlikums paredzēja piemiņas zīmi uzstādīt Bauskas vecajos kapos, kur tolaik bija apglabāti Brīvības cīņās kritušie latviešu karavīri. Šo vietu noraidīja, jo blakus bija apbedīti Pirmajā pasaules karā kritušie vācu karavīri un 1919. gadā kritušie lielinieki.
Vācu karavīru kapos slējās piemineklis ar ērgļa attēlu, bet lielinieku atdusas vietu regulāri apmeklēja kreisi noskaņotas personas ar sarkaniem karogiem. Daudziem Brāļu kapu komitejas pārstāvjiem tas šķita zaimojoši. Tikai 1927. gada sākumā nolēma pieminekli celt Pilsdārza apstādījumos, trijstūrī starp ceļu uz Mūsas tiltu, aleju uz Pilskalnu, kas iet gar pašu Mēmeles krastu, un deju laukumu.
Bauskas Brīvības piemineklis izmaksāja 6000 latu. No tiem 5000 latu bija ziedojumos savākti, atlikušo summu piemaksāja Kultūras fonds. Pašu monumentu no pelēka Somijas granīta izgatavoja akmeņkaļa J. Sieriņa darbnīcā Bauskā. Pieminekļa metu bija izstrādājis Rīgas akmeņkaļu firmas vadītājs A. Kuraus.
Piedalās prezidents
Par pieminekļa atklāšanas svinībām plaši apraksti bija ievietoti gan Latvijas centrālajos preses izdevumos, gan “Bauskas Vēstnesī”. Pasākumu pulksten 11.30 ievadījis svinīgs dievkalpojums Sv. Gara baznīcā, dievnams bijis pārpildīts. Pēc tam sekojis svinību dalībnieku gājiens uz pieminekļa atklāšanas vietu. Priekšgalā gājuši mācītāji un toreizējais kara ministrs Ozols. tiem sekojusi Bauskas Brāļu kapu komiteja, vietējā aizsargu pulka pārstāvji, pašvaldību delegācijas, Bauskas skolas ar saviem orķestriem un daudzu organizāciju pārstāvji ar saviem karogiem un vainagiem. Gan gājiena laikā, gan turpmāk ik pa brīdim smidzinājis smalks lietutiņš. Pats piemineklis vēl bijis pārklāts ar baltu audumu, tam blakus stāvējusi aizsargu godasardze.
Ap pulksten 13.30 ieradies Valsts prezidents Gustavs Zemgals, atklāšanas ceremonija varējusi sākties. Pirmais uzrunu teicis P. Pakalniņš, kurš sniedzis pārskatu par monumenta tapšanas gaitu un izteicis pateicību visiem, kas šo ieceri atbalstījuši gan materiāli, gan morāli. Pēc tam vārds dots Valsts prezidentam, kurš runājis par “lielo tautas mīlestību, kas Brāļu kapos dusošos varoņus vedusi cīņā, lai, dzīvību upurējot, nestu brīvību Latvijai. Tāpēc pateicīgā tauta neaizmirst savus varoņus…”.
G. Zemgalam bijis gods atklāt visiem klātesošajiem pieminekli, noraujot pārklāju. Tad svinību dalībnieki nodziedājuši valsts himnu aizsargu orķestra pavadībā. Pēcāk mācītājs G. Turss teicis dievvārdus un iesvētījis monumentu. Apvienotais baznīcas un vidusskolu koris Feierabenda vadībā nodziedājis dziesmu “Dusat jūs, Latvijas dēli, dusat jūs, varoņu cilts”. Tam sekojušas citas uzrunas un vainagu nolikšana. Ministru kabineta vārdā runājis kara ministrs Ozols. Plašā delegācija pulkveža Vaivada vadībā pārstāvējusi 4. Valmieras kājnieku pulku, kurš bija piedalījies mūsu pilsētas atbrīvošanā no bermontiešiem 1919. gada novembrī. 13. Bauskas aizsargu pulka vārdā runājis tā komandieris K. Grēbers, pēc tam pie vārda tikuši vēl vairāk nekā 30 dažādu organizāciju pārstāvji.
Pat debess raud
“Bauskas Vēstnesī” lasāms: “Vaiņagu nolikšanas un runu laikā sāka stiprāk līt, it kā pate debess apraudātu kritušos cīnītājus. Pie vaiņagu nolikšanas zīmīgi bija tas, kad vācu rūpniekuamatnieku vārdā rūpnieks A. Staebens (Bauskas Augšasdzirnavu īpašnieks – R. Ā.) un vācu privātās pamatskolas vārdā mācītājs Ekerts, vaiņagus noliekot, sacīja piemērotus vārdus vācu valodā, turpretī ebreju draudzes vārdā, noliekot vaiņagu, tirgotājs Berelovs runāja latviski. Zīmīgi ir arī tas, ka “kreisās” organizācijas neturēja par vajadzīgu piedalīties pieminekļa atklāšanā. Bija tikai Bauskas apriņķa skolotāju arodbiedrība (to tolaik arī uzskatīja par “kreisu” organizāciju – R. Ā.), kuras priekšnieks Līnis, neskatoties uz lietaino laiku, pārāk garā runā centās kaut ko svinīgu izteikt, bet ko īsti – nevarēja lāgā izprast. Apriņķa priekšnieks bija spiests atgādināt, ka laiks beigt.”
Pēc visām dažāda garuma runām turpat pieminekļa priekšā uz šim gadījumam speciāli uzcelta paaugstinājuma Valsts prezidents kopā ar citiem goda viesiem pieņēma 13. Bauskas aizsargu pulka pirmā bataljona un jātnieku eskadrona parādi, ko komandēja pulka instruktors, virsleitnants E. Senka.
Svinību noslēgums lūgtajiem goda viesiem un vietējās sabiedrības “krējumam”, kā jau tolaik ierasts, beidzās “Kurzemes” viesnīcas telpās ar goda mielastu. Gan jau arī citi Bauskas krodziņi, iebraucamās vietas un tējnīcas tovakar pieredzēja plašāku apmeklētāju pieplūdumu nekā ikdienā.
“Bauskas Vēstnesī” pieminekļa atklāšanai par godu tēlainu rakstu ievietojis arī pazīstamais Bauskas fotogrāfs K. Grīnbergs. Citāts no viņa garadarba: “Baltās un nebaltās dienās lai atceramies ozolus, ko vētra lauza negaisa naktīs! Viņiem un visiem citiem, kurus klāj svešas zemes smiltis, paceļas šī tautas pateicības zīme, kas gadusimteņus vēl runās uz paaudžu paaudzēm. Ceļš uz šejieni lai mūžam neaizaug!”
Vāc ziedojumus
Turpmākajos gados baušķeniekiem radās doma pieminekli papildināt, jo citās pilsētās bija tapuši daudz iespaidīgāki monumenti. Tēlnieks Kārlis Jansons izstrādāja metu bronzas figūrai – senlatviešu kareivja tēlam, ko bija paredzēts novietot uz 1929. gadā atklātā pieminekļa. Vajadzīgie līdzekļi tika savākti 1940. gada sākumā, bet padomju okupācija neļāva šo ieceri īstenot līdz pat 1992. gadam. Protams, līdz 1940. gadam savāktā naudiņa tika izmantota “sociālisma celtniecībai”, Atmodas gados nācās no jauna vākt ziedojumus. Tēlnieka K. Jansona ieceri īstenoja viņa dēls Andrejs Jansons.
