Tūkstošiem pensionāru Latvijā vispār neiziet no mājām. Ja nu vienīgi kādreiz dodas uz veikalu. Gadiem viņi iztiek no knapa, vienveidīga ēdiena, neuzņemot vitamīnus un minerālvielas.Tā kā visi sociālie kontakti ir zaudēti, ar laiku pēc tiem vispār zūd nepieciešamība. Nesarunājoties ar citiem, strauji samazinās spēja noturēt uzmanību un sakarīgi formulēt domu. Cilvēks pat īsti neapzinās, ka ir kļuvis apātisks un dezorientēts. Maņas darbojas palēninātā režīmā, bet uztveres un spriešanas spējas tuvojas viszemākajai pakāpei. «Tā nevar būt!» es mēģinu iebilst savai paziņai Ilzei, pieredzējušai medicīnas speciālistei. Tagad viņa strādā Latgalē un «vienkāršajai tautai» ir daudz tuvāk nekā Rīgā. Cilvēki, par kuriem Ilze stāsta, nav slimi, viņi, sarunu valodā formulējot, ir «bremzēti», bet par tādiem kļuvuši sociālu iemeslu dēļ. «Sistēmas gūstekņi. Tu nespēj iedomāties, kā ir palielinājies sociāli neaizsargāto skaits! Viņi jau tagad ir izslēgti no medicīniskās aprūpes, jo nespēj samaksāt par pakalpojumiem un zālēm. Vēl atlikusī dzīvības enerģija tiek koncentrēta, lai spētu norēķināties par dzīvokļa īri un siltumu,» Ilze nepiekāpīgi paliek pie sava.Ārstes novērojumi man šķiet stipri pārspīlēti. Tādēļ nolemju neuzkrītoši apvaicāties, kā šo ziemu pavada pazīstama pensionāre. «Vai, mīļā, es tikai pāris reižu esmu laukā bijusi! Kur tad lai es ietu? Sēžu istabā pie loga, lūkojos, kad uzspīdēs saulīte, gaidu, kad piezvanīs bērni. Pati nezvanu, jo nedrīkstu lieki tērēties. Tāpēc jau ārā neeju. Mazbērni uzdāvināja dekoderu. Varu skatīties televizoru. Man ir labi tā, kā ir,» moži attrauc sieviņa, kurai ir izdevies pielāgoties dzīvei bez sociālā «spilvena».
