Daudzi cilvēki ir izbrīnīti, uzzinot, ka es nebalsošu par kādu partiju šajās vēlēšanās. Viņi uzskata, ka esmu pietiekami inteliģents un izglītots cilvēks, kuram vajadzētu saprast, ka ir jābalso.
Daļēji iemesls ir jau esošā…
Daļēji iemesls ir jau esošā pieredze. Esmu jau četras reizes balsojis – un trīs reizes no tām ir kauns atcerēties, par kurām partijām. Rodas drūma sajūta – ja nobalsosi par kādu partiju, viņa obligāti salaidīs kaut ko grīstē.
No otras puses – nevaru atrast partiju, kurai ticētu. Negribu balsot arī par mazāko ļaunumu, kā pēdējās vēlēšanās izdarīju.
Internetā publicētā informācija skaidri parāda, ka partijas Latvijā kontrolē daži cilvēki. Neatkarīgi no tā, kas valstij ir vajadzīgs, tās pieņem lēmumus šo cilvēku interesēs, turklāt jau tagad var sadalīt sfēras, par kurām cīnās šie oligarhi. Savulaik man izbrīnīja, kāpēc «Tautas partija» un «Pirmā partija» ir gatava draudzēties ar «Saskaņas centru», bet tagad saprotu, ka divi oligarhi meklēja sabiedrotos pret trešo. Turklāt, cik var noprast no plašsaziņas avotos publicētā, vienu oligarhu interesē tranzīta peļņa, otru valsts pasūtījumi, bet trešo – uzņēmumu privatizācija un pārdošana ārzemniekiem. Nav brīnums, ka valsts likumdošana nav izdevīga uzņēmējiem, jo partiju mērķi patiesībā vienmēr ir bijuši savādāki.
Par jaunajām partijām īpaši pat runāt negribas – jaunā politiķu paaudze ir pierādījusi sevi ne no tās labākās puses. Neviena no jaunajām partijām nav spējusi pasniegt reālu valsts attīstības programmu, kas nozīmē, ka no viņiem, tāpat kā no valdošajām partijām, nekādu atbildību prasīt nevarēs. Toties skandāli saistībā ar šiem «jauniešiem» jau ir nepārtraukti dzirdami.
Visinteresantākais noteikti ir «Saskaņas centrs». Stabils piemērs, kā ar tukšiem vārdiem panākt, lai izmisuši cilvēki izvēlas viņus tāpēc, ka pie partijas apzīmējuma ir vārdiņš «kreisie». Nevajag lasīt partijas programmu, bet gan vienkārši palasīt deputāta kandidāta blogu portālā «bauskasdzive.lv», lai pamanītu, ka ir tikai stāsti par iespējamajām izmaiņām nākotnē un pašreizējo slikto darbu kritika, bez konkrētiem plāniem, kā tas tiks paveikts. Klasisks piemērs – televīzijas debatēs Jānis Urbanovičs pasludināja jau nodeldēto frāzi, ka mājām vajag sagatavot lētus tipveida renovācijas projektus. Par spīti tam, ka speciālisti sen jau atzinuši, ka tipveida renovācijas projekts reti kad atbildīs reālajai situācijai. Tomēr vieglāk solīt, ka viss būs lētāk un labāk, nekā izdomāt, kā to praktiski paveiks.
Televīzijas debatēs pilnībā atklājas partiju liekulība un demagoģija. Attiecīgo nozaru speciālisti saprot parasti, ka paziņojumi ir nejēdzīgi, bet plašākas tautas masas nezina tādas nianses un sāk ticēt tam, ko stāsta. Man šis liekulības tirgus par vēlētāju balsīm ir apnicis. Es balsošu tad, kad balsot varēs par pārmaiņām valstī. Pašreizējā situācijā ievēlot partiju, patiesībā balsotu par kāda oligarha ietekmes sfēras palielināšanu Latvijā.
