Raidījuma «Savai zemītei» veidotāja Daina Bruņiniece 30 gadu TV žurnālistes pieredzes laikā sakrājusi daudz jocīgu un sirsnīgu stāstu, no kuriem daļu nesen atklāja Iecavas novada Zorģu bibliotēkas lasītājiem.
Izaug ātri
Iebraucot sētā pie zemniekiem, kas pirmie sāka audzēt vērtīgus liellopus, Dainu sagaidījusi starojoša saimniece: «Labdien, šodien nu gan prieki – tieši pirms jūsu ierašanās piedzima mūsu pirmā telīte.» Žurnāliste vaicājusi, kā tad karsti gaidītā nosaukta. «Par Dainu!» pašsaprotami sajūsmināta, atsaukusies saimniece. Iebildi, ka telīte ātri izaugs par govi, laukkope uztvērusi ar vēl lielāku sajūsmu – tieši to taču visi vēlas!
Padomju laikos pēc lauku sižetiem vairāku dienu garumā devās vesela komanda, bet ar nakšņošanu bija grūtāk nekā tagad, kad katrā pagastā vairāki viesu nami. Reiz vēl jauniņā sižetu autore ar vīriem – operatoru, režisoru, redaktoru, gaismotāju, šoferi – ražas laikā iekārtota kaltē. Dainai atvēlēta dienesta istabiņa ar dīvānu, večiem – rūmīte līdzās. Jau laidušies miegā, kad pēkšņi skanīgās telpas piepildījuši baisi vaidi.
«Biju stāvus no miega un skrēju skatīties, kas lēcies – es taču par tiem razbainiekiem atbildēju!» atceras Daina. Izrādās, viens no garākajiem gulētājiem šaurajā vietā piespiedis pēdas karstajai kaltes ventilācijas caurulei, bet nogurumā uzreiz nevarēja atmosties. Pa visiem cietēju piecēluši un pagriezuši šķērsām, tomēr nākamajā dienā tas vienu pēdu licis pie zemes piesardzīgi.
Mode neder visiem
Dainas padomdevējs bijis Augusts Lācis, kas sižetus par laukiem televīzijai veidojis 24 gadus. Augusts iepazīstinājis Dainu ar daudziem lauksaimniekiem, un viens no ceļojumiem aizvedis pie Ilmāra Pilenieka Vārmē. Saimnieks aicinājis viesus pirtī izmēģināt jauno modi – iesmērēšanos ar medu pirms karsēšanās. Augusts veselīgo smāķi ieziedis bagātīgi, lai siltumā ķer cauri biezajam ķermeņa apmatojumam, kas ik reizi pārsteidzis viņa apmeklēto pludmaļu atpūtnieces. Procedūras noslēgumā devušies noskaloties dušā, bet – ak vai! – ūdens netek! Steigā kaut kā nobraucījuši pašķīdušo medu, saģērbušies un metušies saviesīgu sarunu lokā teju līdz rītam.
Gaismai austot, Augusts nolēmis atlaisties, un rīta klusumu pāršķēla izmisīgs sāpju kliedziens. Ilmārs meties glābt draugu, pēc mirkļa jau nevaldāmi smejoties – baltais krekls ar medus kārtu bija pielīmēts pie kuplā «kažoka», un to varēja dabūt nost, vien atmērcējoties vannā.
Izdarīt vairāk
«Tagad ar gadu skaitu televīzijā Augustu esmu pārspējusi,» smejas Daina, atceroties, kā veterāns jau pēc aktīvās televīzijas cilvēka karjeras atstāšanas jaunajai kolēģei atklājis ko īpašu. Augusts, viens no cienījamākajiem cilvēkiem, ko žurnāliste jebkad sastapusi, «jaunajam skuķim» teicis: «Padomju laikos daudz varēja sakrāt, ja tikai prati paprasīt īstajiem cilvēkiem. Daudzi to izdarījuši, taču es neesmu uzcēlis sev lielu māju, kaut varēju. Tomēr man pašam šķiet, ka esmu darījis ko daudz vērtīgāku – esmu ļoti mīlējis savu Latviju.»
«Es nodomāju – kā tu tā? Es gan iespējas nelaidīšu garām,» savu kluso jaunietes reakciju uz kolēģa teikto smaidot atminas Daina, «tagad esmu turpat, kur Augusts – arī es neesmu uzcēlusi lielu māju, tomēr arī man šķiet, ka esmu darījusi un daru ko daudz svarīgāku – krāju stāstus par lauku cilvēkiem, kas ar savu spēku, prātu un uzņēmību ir mūsu zemes mugurkauls.» Tam piekrita visi sarunas dalībnieki, īpaši tie zorģenieki, par kuriem Daina iepriekš veidojusi sižetus.
