Tikko sniegs saplaka, sāku vaktēt sniegpulkstenītes – dikti gribējās pavērot, kā dienu no dienas zaļie zobentiņi arvien drošāk caurdur mitro zemes kārtu, lai beidzot izlīstu žilbinoši baltā ziedu zvanā.Nekā – vēl kupena nebija pilnībā pazudusi, bet tās jau dzindzina. Īsas gan, tomēr augšanas posmu atkal «nogulēju».Brienu pa izšķīdušo pagalmu, meklējot sniega kušanas straumēs ar dubļiem piesegtos bruģakmeņus. Daudziem šoziem sniega pārstumšana bija ikdienas nodarbe, kupenas sašaurināja ielas un nodzēsa gājēju takas, bet tagad – re, parasts lietus ar apnicīgajām kaudzēm tika galā dažās dienās!Sen nebiju redzējusi, kā Mēmelē iet ledus – saviļņojoši un iespaidīgi. Stāvot pie virpuļojošās straumes, kura pārmaiņus ar čagani sniegotām gubām nesa garām te tenisa, te futbollaukuma lieluma ledus plāksnes, pavasara atmodas jūsmu pēkšņi noslāpēja dzīvnieciskas bailes – ja nu kāds lielāks vilnis parauj līdzi… Pakāpos augstāk krastā – ar paliem joki mazi!Daba ir neapturama. Dažkārt veselīgi paskatīties filmas par apokalipsi, īpaši tās, kurās specefekti izveidoti ticami vienkārši un cilvēcei nākas glābties no dabas katastrofas, nav svarīgi, pašu muļķīgas rīkošanās vai objektīvu apstākļu radītas. Vai mēs ar saviem ūdens purkšķinātājiem helikopteriem ko iespējam pret vulkānu vai meža ugunsgrēku? Mēs pat elektrību nevaram nosargāt drusku stiprākā pūtienā. Lai kā alktu pēc labām beigām viesuļvētrā vai orkānā, pasaules lielāko kapu – jūras dzelmes – statistika ilūzijas sagrauj.Dabas vaiga priekšā nav svarīgi, cik mums katram māju, mašīnu, zeķē rubuļu, vēlēšanās krustiņu pievilcēju vai komandējamu verga dvēseļu. Kad daba mūs piemeklēs, tas būs stiprāk nekā Dievs, kurš ticīgajiem ļauj grēkot atkal un atkal. Atliek vien cerēt, ka tā mūs nosvītros iespējami nesāpīgi.
