55 gadu jubileju svin Pēteris Onzuls Ozolainē.
Agrā bērnībā no Rīgas pilsētas kņadas pārcēlies uz mierīgo Vecsaules pagasta Ozolaini, Pēteris Onzuls te bauda lauku mieru, dabu un laimīgu ģimenes dzīvi.
Patīk laukos
Lai arī Pēteris galvaspilsētā dzīvoja tikai pirmos deviņus gadus, saikne ar pilsētas draugiem nav zudusi. Viņi regulāri sazvanās, retu reizi arī tiekas.
Jubilāram lielpilsētas kņada neesot gājusi pie sirds. Viņš atminas brīdi, kad pārcēlās uz laukiem Bauskas novada Vecsaules pusē. «Ar pilnu krūti izbaudīju lauku puikas dzīvi – vasarās strādāju kolhozā, vedām sienu, ganījām govis, ravējām bietes, vācām kartupeļus, brīvajā laikā skraidelējām apkārt. Man bija mopēds un vēlāk mocītis. Laukos man ļoti patika un patīk vēl aizvien,» teic gaviļnieks.
Arī dzīvojot Rīgā, lauku dzīve Pēterim nebija sveša. Viņa vectēva mājas bija Viļānos Rēzeknes novadā. Kamēr dzīvojis Rīgā, vasaras skolas brīvlaiks pavadīts tur: «Daudz strādājām, bet nogurumu pēc darbdienas kompensēja pelde vai zveja tuvējā upītē.»
Plecu pie pleca
Pēteris sevi par ozolainieti sauc kopš 1969. gada, kad ar vecākiem pārcēlušies šurp no Rīgas. Viņš galvaspilsētā mācījās tagadējā 59. vidusskolā, bet pamatskolas izglītību ieguva Vecsaules pamatskolā. Tālāk devies uz Saulaines tehnikumu, kur apguva automehāniķa profesiju. Mašīnas viņam iet pie sirds. «Kolhozā siena talkās lielie vīri strādāja ar dakšām, bet mēs braucām pa lauku. Kopš tā laika man iepatikās tehnika. Pēc mācībām uzreiz pavērās iespēja strādāt Ozolaines kolhozā par tehniskās brigādes priekšnieku,» stāsta vīrs. Trīs gadus jaunībā pavadījis dienestā PSRS flotē.
Atgriezies no Tālajiem Austrumiem, Pēteris iepazinies ar savu topošo sievu Olitu. Laulības gredzenus jaunais pāris mija 1987. gadā. Kā stāsta jubilārs, viņi ir laimīgi precējušies, izaudzinājuši divus dēlus – policistu Matīsu un topošo sporta skolotāju Reini.
Pēteris pēc precībām strādāja par Ozolaines kolhoza vecāko mežkopi, bet paralēli kopā ar sievu veidojuši savu saimniecību. «Turējām govis un cūkas, audzējām teju visus dārzeņus. Cīnījāmies abi plecu pie pleca,» stāsta jubilārs. Kolhozam jūkot, jubilārs sācis darbu muitā. Viņš strādājis Grenctāles robežpunktā, pēc tam Rīgas Brīvostā par muitnieku, vēlāk Jelgavā un atkal Rīgā. «Mūs mētāja no vienas vietas uz otru. Nemitīgi kaut kas mainījās,» darba gadus muitā atminas Pēteris.
Viņš pabeidza Rīgas Tehnisko universitāti un darbu turpināja Rīgā – Muitas Kriminālajā pārvaldē. Tagad Pēteris strādā Valsts ieņēmumu dienestā Bauskā par nodaļas galveno inspektoru – atradis darbu tuvāk mājām.
Spēcīga dzimta
Gaviļnieks pārliecināts, ka dzīvē viss plūst un mainās, bet patiesā vērtība – ģimene – ir nemainīga. Abi ar sievu ir kaislīgi sēņotāji. Viņiem sirdij tīkamāks process, nevis galaprodukts – sēņu mērce vai konservi. «Mēs baudām dabu, mieru un klusumu. Mums patīk izkustēties svaigā gaisā,» stāsta Pēteris. Visa ģimene, kad dēli vēl bijuši puiku kārtā, devušies garos braucienos pa Latviju. Dzimteni apceļojuši krustu šķērsu. Iecienītākie bijuši dažu dienu braucieni pa kādu Latvijas reģionu.
Pētera un viņa sievas hobijs – lauku saimniecība – pārtapusi par nelielu biznesu. Viņi tirgo puķes. «Mums patīk rūpēties par ziediem un tos izaudzēt,» smaidot noteic jubilārs.
Pēteris sarunas laikā ik pa brīdim slavē savu sievu. «Viņa ir ļoti forša. Man viņa loti patīk,» smaidot kā tikko iemīlējies, noteic Pēteris, «viņa ir saimnieciska un gādīga. Mēs jau nez cik gadus neesam strīdējušies, esam «atkoduši» viens otru.» Viņš slavē arī dzīvesbiedres vecākus, ar kuriem ir labas attiecības. «Mēs esam spēcīga ģimene, tas, manuprāt, dzīvē ir pats galvenais,» noteic Pēteris.
