Oktobra sākumā Latvijā bija iestājies aukstums. Laika ziņas rādīja, ka naktī gaidāms sals. Klusībā nopriecājos, ka no tā esmu izbēgusi, pārlidojot okeānu. Lai izjustu pavasara sauli, apbrīnotu krāšņi ziedošus krūmus, tumši zaļas kalnu grēdas, baltām putām klātas pludmales, sarkanu zemi un karstasinīgus cilvēkus, aizritēja diennakts, pārsēžoties no lidmašīnas lidmašīnā. Tomēr garais ceļš bija tā vērts, jo tas ļāva 25 dienas izzināt tālo un svešo Brazīliju Dienvidamerikā, kas drīz vien kļuva tik mīļa kā mājas.
Apšaude pilsētā
Kopā ar ceļabiedriem bijām apmetušies valsts dienvidos – pilsētā Kašiā do Sulā. Pašlaik tur ir pavasaris, tāpēc gaisa temperatūra līdzīga kā pie mums pavasarī – 15 grādu. Lai arī par Brazīlijas bīstamāko daļu uzskata ziemeļus, kur valda karstums un lielākā nabadzība, Kašiā mēs, latvieši, nejutāmies droši. Pilsētā dzīvo 500 000 ļaužu, statistika rāda, ka vidēji katru dienu tur nogalina divus cilvēkus. Iestājoties tumsai, ļaudis pa ielām neklīst. Pat braucot automašīnā, ir jābūt uzmanīgiem – krustojumos pie sarkanās gaismas šoferi nestājas, vien piebremzē, lai pārliecinātos, ka ceļš ir brīvs. Policija šiem ceļu satiksmes noteikumu neievērotājiem nepievērš uzmanību, jo zina, ka citādi viņi riskē ar savu mantu vai dzīvību. Pilsētā valda savi likumi – dienas laikā dzirdējām salūtam līdzīgu skaņu. Vietējie stāstīja, ka tā iedzīvotājiem tiek nodota ziņa, ka pilsētā ir atvestas narkotikas.
Noteikta lietu kārtība, ko pārzina tikai daļa vietējo, ir visā valstī. Ielidojot Riodežaneiro, ceļabiedri saņēma sodu par smēķēšanu pie lidostas, lai arī brīdinājuma zīmes nebija. Ātri vien mūsu grupu ieskāva septiņi likuma sargi, kuri naski izrakstīja soda kvītis. Soda apmēru neviens nosaukt nevarēja, ieteica to sameklēt internetā.
Lai arī Rio ir attīstīta pilsēta, tur likumi kā džungļos – izdzīvo stiprākais! Ejot ārā, labāk somiņas, makus, telefonus, fotoaparātus, pat auskarus atstāt mājās. Spilgti dzeltenos Brazīlijas T-kreklus, kas uzliek uz pieres zīmogu «tūrists», ieteicams noguldīt kofera pašā apakšā un vilkt ārā, vien atrādot mājiniekiem. Mēs pārvietojāmies tikai pa trim galvenajām ielām, kas atrodas paralēli slavenākajai Rio pludmalei Kopakabanai. Tālāk likuma sargi nespēj uzturēt kārtību. Kad bijām tuvumā favelām jeb graustu rajoniem ar pussagruvušām mājām kalnos, kas no attāluma atgādina rindā sakrautas sērkociņu kastītes, dzirdējām apšaudi ar automātiem. Lecām transportā un pārplānojām maršrutu. Brazīliete Monika stāstīja, ka, visticamāk, favelu teritorijā iegājuši policisti, jo pirms apšaudes bija dzirdami divi brīdinājuma šāvieni.
Nesteidzīgas pīppauzes
Agri no rīta pirms saullēkta bijām paredzējuši doties apmēram 800 kilometru garā ceļā uz valsts dienvidrietumiem. Mūsu šoferis bija brazīlietis, tāpēc ieplānotajā laikā tas nenotika. Viņiem ir cits dzīves ritms. Brazīliešiem tīk nesteidzīgas pīppauzes, dzert kafiju vairākas reizes dienā, pat nakts aizsegā, ikdienišķās sarunās ielaisties ar svešiniekiem, pulcēties un kavēt laiku kuplā ģimenes lokā. Brazīlietis Vinisius, kurš līdz šim ir dzīvojis Austrālijā, Eiropā un pat apciemojis Latviju, atzina, ka viņam nav saprotams, kā latvieši var nodzīvot visu mūžu, nesveicinot kaimiņus.
Tuvojoties Brazīlijas, Argentīnas un Paragvajas vienotajai robežai, kas bija mūsu brauciena mērķis, gaisa temperatūra sasila proporcionāli ceļā pavadītajām stundām. Ar vecu busiņu, par kuru sen vairs nav jāmaksā nodokļi, braucām 18 stundas. Mugura un sēžamvieta bija izjutusi katru ceļa bedri. Kalnienēs to bija tik daudz, ka ceļmalās saskaitīju ap 20 mašīnu, kurām bija nepieciešams vilkt no bagāžnieka rezerves riteni. Mūsu vecais dzelzs kumeļš, lai arī bez kondicioniera +33 grādos, nepievīla.
Kad nakts melnumā ieradāmies mājā, kur gatavojāmies dzīvot nākamās dienas, bijām pārkarsuši, apģērbs bija pielipis pie miesas. Mūs glāba pagalma baseins, kurā nevilcinoties atveldzējāmies ar visām drēbēm.
Tautu sajaukšanās
Garais pārbrauciens uz triju valstu krustpunktu tika ieplānots, lai apskatītu ūdenskritumu Fozu do Iguasu. Tam nevar redzēt galu. Tā kopējais platums ir 2,7 kilometri. Dabas parkā cits pie cita blakus neapturami plūst ap 270 lielāku un mazāku ūdenskritumu, kuri kopā veido baltu, mutuļojošu segu.
Pirms ieejas dabas parkā uz zemes koku ēnā bija satupušas tumsnējas sievietes, rotājušās ar krāsainām rotām un putnu spalvām galvā. Tās ir vietējās indiānietes, kuras pelna iztiku, tirgojot no krāsainiem diegiem pītas rokassprādzes, somiņas, telefona maciņus un citus nieciņus. Džungļu un klimata ietekmē ir saglabājies maz liecību par Brazīlijas indiāņu kultūru. Vēsturnieki ir atraduši keramikas izstrādājumus, kapavietas un skeletus. Līdz kamēr portugāļi ieradās Dienvidamerikā, tur dzīvoja seši miljoni indiāņu, bet mūsdienās – mazāk nekā 200 000. Tagad Brazīlijā mīt portugāļu kolonizatoru, vietējo indiāņu un no Āfrikas ievesto vergu pēcteči. 19. gadsimtā imigrantu vilnis no Vācijas, Itālijas, Polijas un Japānas ir ietekmējis tautu sajaukšanos. Daudzas pilsētas ir jaunas un speciāli radītas iebraucējiem. Kašiā do Sulā, kur bijām apmetušies ceļojuma sākumā, ir itāliešu veidota pilsēta. Viņi tur dzīvo vien pāris paaudzes, pirms tam kalnaini klāja biezas mežu platības.
Apciemos Latviju
Pa dabas takām, kas ļauj pietuvoties ūdenskritumam tik tuvu, lai izjustu dabas dušas pieskārienu, staigājām divas dienas. Neilgi pirms mūsu ekskursijas parks bija slēgts, jo par labu pastaigas vietu to bija atzinušas divas pumas. Vairākus kilometrus garajā pārgājienā mums kompāniju sastādīja plaukstas lieluma taureņi, milzīgas ķirzakas un koijoti.
Argentīnas pusē aplūkojām ūdenskritumu no augšas. Neskaitāmas takas virs ūdens izveidotas tā, lai redzētu nerimstošās ūdens straumes, kas pazūd bezdibenī. Kā ķirsis uz tortes ir ūdenskritums «Velna rīkle», kur dabas brīnums izvietojies U burta formā. Tā augstākais punkts sasniedz 82 metru atzīmi.
Savukārt Brazīlijas pusē ar laivu piebraucām ūdenskritumam tik tuvu klāt, ka saredzēt to nevarēja, bet aumaļām līstošais ūdens dažu mirkļu laikā izmērcēja mūs slapjus. Aukstais ūdens, kas sita ciet elpu, ļāva izjust ūdenskritumu ar katru ķermeņa daļu.
Mēs nebijām vienīgie pasažieri laivā. Izdzirdot latviešu valodu, mūs uzrunāja pensionēta zobārste Guna ar vīru Viljamu no Austrālijas. Izrādās, viņas saknes nāk no Jēkabpils, pēc kara ģimene devusies trimdā un viņa piedzimusi Vācijā. Ilgus gadus nodzīvojusi Anglijā, bet tagad vecumdienas aizvada Austrālijā. Viņa stāsta, ka bijusi Rīgā un Rundāles pilī, apmeklējusi Dziesmu un deju svētkus. Viņa neslēpa emocijas, mūs satiekot. Gunas runas plūdi lauzītā latviešu valodā nebija apturami. Viņai interesēja aktualitātes Latvijā, valodas lietošana radīja nostalģiju, jo bieži latviski nesanāk runāt. Viņa apsolīja, ka tuvākajos gados atkal apciemos dzimteni, kur pašai palikuši tikai senču kapi.
Indijas elpa
Izmantojām izdevību un apmeklējām arī Paragvaju. Braucot uz Argentīnu, mums uz robežas bija jāaizpilda vīzu lapas, savukārt Paragvajai tādas formalitātes neinteresēja. Tur dzīves līmenis ir zemāks nekā Brazīlijā, un viņi priecājas par katru iebraucēju ar naudas maku. Līdzīgi kā latvieši uz Lietuvu, brazīlieši iepirkties brauc uz Paragvaju. Tur var lētāk iegādāties elektropreces, arī pārtiku, bet mūsu šoferis Martins ieteica neko nepirkt uz ielas, jo tirgotājs, atrunājoties ar atlikuma neesamību, apkrāps lētticīgos pircējus. Ielas ir piepildījušas vecas automašīnas, ko Korejā vairs neuzskata par lietojamām, satiksmi regulē tikai policisti, luksoforu nav.
Kad pārbraucām robežu, šoferis sasveicinājās ar robežsargu un iespieda tam rokā kukuli. Viņš piebilst, ka tas tāpēc, lai Paragvajā mums nebūtu problēmu un viņi ar robežsargu paliktu draugi. Kukulis bija apmēram vienu eiro liels.
Pilsētas vārti ir tilts, ko vietējie iesaukuši par «Pašnāvību tiltu», jo, bēgot no sliktās dzīves, to izvēlas kā ātrāko atpestīšanas ceļu. Pašlaik tiltu rekonstruē. Tam uzstāda norobežojošas malas, lai mazinātu traģisko statistiku.
Valstī ir daudz analfabētu, pārsvarā strādā sievietes un bērni, sākot no astoņu gadu vecuma. Martins skaidro, ka Paragvajai ir Indijas elpa tikai ar mūsdienu tehnoloģijām. Veikalos var iegādāties viltotu zīmolu preces. Zagšana ir ikdiena, tāpēc veikalu apsargi pie ieejas stāv ar automātiem rokā. Kad gājām lielveikalā, mūsu saulesbrillēm uzlika uzlīmes, lai mēs tās neiemainītu pret veikalā esošajām, un somas ietina plastmasas maisiņos.
Dieva sūtīti
Pēc sprinta ātrumā iepazītām zemēm gatavojāmies braukt atpakaļ uz dienvidiem, bet uzzinājām, ka Brazīlijas lejasdaļā četras dienas stipri lijis. Tika izpostīti ciemi, applūdinātas mājas, traģiski bojā gājuši bija cilvēki. Tas apgrūtināja mājupceļu. Lietus dēļ kalnos bija izveidojusies necaurredzama migla. Lai izbrauktu līkloču ceļus, šoferis vēra vaļā durvju logu, līdz viduklim izkārās laukā no automašīnas un centās saredzēt ceļu. Vienā brīdī nokļuvām strupceļā, kur plūdu dēļ ceļš bija pārvērties par nepārbraucamu upi. Brazīlietis Nestors ar vieglo mašīnu bija centies ūdenskrātuvi šķērsot, bet rezultātā nogremdēja mašīnu. Viņš viens pats piecas stundas sēdēja nekurienes vidū un gaidīja palīdzību. Telefons bija izlādējies. Tumsā ieraugot mūsu mašīnas gaismas, nodomājis, ka esam Dieva sūtīti, vēlāk atzinās Nestors. Nospriedām, ka brazīlietim nav bijis veiksmīgs vakars, bet viņš bija pārliecināts par pretējo, uzsverot: «Dzīvs, tātad veiksmīgs!»
Brazīlija ir pārsteigumu zeme. Sauli ātri var nomainīt negaiss, kas apskauj kalnu galotnes un neiet prom divas dienas. Negaidīts lietus spēj satricināt tūkstošu dzīvi. Lai arī pietiekami bieži dzirdējām, ka Brazīlijā ir bīstami, ceļojuma laikā tikām lutināti. Satiktie cilvēki bija viesmīlīgi, atvērti, neskopojās ar labiem vārdiem. Angļu valoda viņiem nav stiprā puse, bet tas netraucēja mums komunicēt – latviski, portugāliski, ar zīmju valodu.
Dienvidamerikas sirds ir kā pārpilnības rags, kas liek domāt, ka vienā reizē ir apceļota puspasaule. Zemi ieskauj okeāns, rotā kalni, sargā džungļi un izdaiļo dažādi klimatiskie apstākļi un dabas bagātības, ko var saukt par pasaules brīnumiem. To visu nav iespējams apskatīt, aprakstīt, satvert plaukstās, bet var censties vienā elpas vilcienā gūt ieskatu par vietām, kuru izzināšanai nepietiktu ar cilvēka mūžu.
UZZIŅAI
Brazīlijas Federatīvā Republika
Valsts Dienvidamerikā, kas aizņem 47% no kontinenta. Tā ir lielākā valsts Latīņamerikā un piektā lielākā pasaulē. Brazīlijā var ietilpināt gandrīz 132 Latvijas.
Galvaspilsēta – Brazilja, lielākā pilsēta – Sanpaulu, populārākā – Riodežaneiro.
Iedzīvotāju skaits pārsniedz 190 miljonus.
Valsti apskalo Atlantijas okeāns.
No 1500. līdz 1822. gadam Brazīlija bija Portugāles kolonija. Tā ir vienīgā valsts Dienvidamerikā, kuras oficiālā valoda ir portugāļu, nevis spāņu.
Valsts sastāv no 26 štatiem un viena federālā apgabala.
Naudas vienība – reāls, 1 eiro ir 4,3 reāli.
Teritorijā mīt un aug aptuveni 15 – 20% no visām dzīvnieku un augu sugām. Amazones lietusmežu platība ir 3,6 miljoni kvadrātkilometru.
