Nekad iepriekš neesmu piedzīvojusi tik lielu publiska mēroga izšķērdību kā tagad. Krīzes laika taupībai ir dīvainas iezīmes.No vienas puses – griež, «cērp» un «īsina» tēriņus. No otras – zemē tiek nomesti valsts, pašvaldību, Eiropas Savienības projektu līdzekļi, kas dažu pēdējo gadu laikā ieguldīti mācību iestādēs, kuras šajā rudenī skolēnus vairs nesagaidīs. Kad 1999. gadā nodega Jaunsaules pamatskola, to ne bez pūlēm uzcēla gandrīz pilnīgi no jauna. Šajā Vecsaules pagasta malā bērniem bija vajadzīga izglītības iestāde. Tāpat kā Mežotnes internātvidusskola, kurā mācās bērni no dažādu Latvijas novadu riska ģimenēm. Bauskas Kristīgo sākumskolu 1994. gadā atvēra ēkā, kuras sienas savā mūžā piedzīvojušas ļoti daudz. Jau 20. gadsimta sākumā šajā Rīgas ielas namā līdzās luterāņu baznīcai bija skola, bet kopš 60. gadu vidus – bērnudārzs. Taču 90. gadu sākumā pilsētas vadība nolēma, ka pirmsskolas iestāžu Bauskā ir par daudz, bet bērnu par maz. Bērnudārzu slēdza, un nevis laikazobs, bet zagļi un vandaļi ēku pilnībā izpostīja. Jau vairākus gadus Kristīgajā skolā ir pilns pamatskolas komplekts. Tai ir jauni logi, jumts, individuāla apkures sistēma, vienots datortīkls. Arī šīs skolas pastāvēšanai novada dome grasās pielikt punktu, jo skolēniem pietiekot vietas citās pilsētas mācību iestādēs.Nav nācies dzirdēt, ka novada pašvaldībai būtu plāni par slēgšanai paredzēto skolu ēku izmantošanu. Turklāt nevis kaut kad nākotnē, bet jau ar to brīdi, kad tās atstās pēdējais skolēns un skolotājs. Vai tiešām to, kas celts, remontēts un iekārtots, atkal ļaus izvazāt?
