Augstā mākslinieciskā kvalitātē un emocionāli piepildīti izskanējuši XXV Vispārējie latviešu dziesmu un XV deju svētki. Pāris nedēļu pēc nozīmīgā notikuma «Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu četru novadu kultūras darbu organizatorus un kolektīvu pārstāvjus. Savas pārdomas pauda Bauskas kultūras centra vadītāja Ilva Vansoviča, Rundāles novada kultūras nodaļas vadītāja Sandra Kerēvica, Vecumnieku novada svētku kolektīvu vadītājs Jānis Kalniņš, kā arī deju kolektīva «Code» dalībnieks Guntis Bukovskis, folkloras kopu vadītājas Elīna Kūla-Braže un Aldona Sormule. Atbildes uz jautājumiem atsūtīja Iecavas kultūras nama ārējo sakaru koordinatore Ginta Cera.
Jāpieņem situācija
Laikam ejot, emocijas, atmiņas, iespaidi par Rīgā pavadīto laiku kļūst arvien pozitīvāki, gaišāki, atzina sarunas dalībnieki. Sīkās nebūšanas piemirstas un kopējo noskaņu samaitāt nespēj, jo dvēseliskais ieguvums bijis pārāks.
«Svētki bija fantastiski – tas ir mūsu dalībnieku vienots vērtējums. Tiesa, realitātē ne viss izskatījās tik skaisti, kā to redzēja televīzijas skatītāji. Taču grūtības tika pārvarētas, mazās problēmas atrisinātas,» savu un novada kolektīvu viedokli pauda S. Kerēvica.
«Ar dalību Dziesmu svētkos mēs automātiski piekrītam pilnīgi citādam dzīves un darba veidam, jo kolektīvu vadītājiem, organizatoriem, šoferiem un daudziem citiem tas bija darbs. Dziedātājiem, dejotājiem tieši tāpat – viņi brauca strādāt. Strādāt ar prieku sev un par prieku citiem,» savas kā dejotājas un novada kolektīvu koordinatores domas pauda I. Vansoviča. «Svētkos viss ir citādāk nekā ikdienas dzīvē. Sākot ar to, ka mēs guļam vienā istabiņā ar cilvēkiem, ar kuriem ikdienā saskare ir neliela. Daudzi guļ divas stundas diennaktī, kas parastos apstākļos nedēļas garumā reti kuram būtu izturams, bet svētkos tā dara visi, un visi to iztur. Ja pirmajā dienā to pieņem, tad ir svētki.»
Strādā fanātiķi
«Biju pēdējā deju koncertā stadiona aizmugurē un jutu – gaiss virmo. To nevar vārdos izteikt, tā bija dalībnieku laimes, gandarījuma, lepnuma izjūta par paveikto,» atceras S. Kerēvica.
Folkloras kopas «Trejupe» vadītāja A. Sormule teic, ka šo svētku vadmotīvs bija mīlestība: «Visi kolektīvu vadītāji šajos svētkos strādāja tādēļ, ka mīl savu darbu. Viņi to nedara naudas dēļ, jo to nevar samaksāt. Vismaz pie mums par to nesamaksā. Viņi visi ir savas jomas fanātiķi.» E. Kūle-Braže piebilda, ka skaists bijis gatavošanās posms, dziesmu mācīšanās svētkiem.
Vērtējot skatītājiem sagādāto prieku un Rīgā pavadīto laiku, dalībnieki atzina, ka viņiem pašiem pietrūka vienas dienas – lai aizbrauktu uz galvaspilsētas centru, iejustos te valdošajā svētku noskaņā. Īpaši liela slodze bija dejotājiem, mēģinājumu plānos brīvs laiks tikpat kā nebija atvēlēts koristiem. A. Sormule piebilda, ka svētku nedēļā folkloristi cītīgi mēģinājuši. Viņiem atvēlētā sestdiena Rīgā bijusi ļoti piesātināta, blīvi saplānota. Visas iespējas uzstāties izmantojuši arī Skaistkalnes muzikanti. «Mums nebija laika gurķoties, koncerti, mēģinājumi, dienas saplānotas līdz vēlam vakaram,» skaidroja pūtēju orķestra «Skaistkalne» vadītājs J. Kalniņš.
Taure dod dzīvību
Tomēr čīkstēšanas, skaļas gaušanās par nogurumu nebija. «Ja tas būtu vieglāk, tad tam nebūtu smeķa – īpašās, tikai reizi piecos gados izbaudāmās svētku garšas,» uzskata I. Vansoviča. Viņai piekrita G. Bukovskis: «Visi zina, ka tas nebūs viegli, garie mēģinājumi, koncerti, kas beidzās pēc pusnakts. Mēs tam bijām gatavojušies piecus gadus un nebūt nejutāmies kā melnā darba darītāji, kas stadiona deju laukumā atpelna svētkos ieguldītos līdzekļus. Nenoliegšu, nogurums bija liels, spēka nemaz, bet tajā brīdī, kad jāiziet laukumā, mugura kļūst taisna, augums stalts, acis iespīdas, sejā smaids un pazūd negulētās naktis, noberztās kājas.» «Mani dejotāji man piekodināja pateikt, ka viņiem pietrūka vēl viena koncerta,» piebilda S. Kerēvica.
Arī G. Cera uzsvēra, ka Rīgā aizvadītā nedēļa nesagādāja nekādas mokas: «Mēs bijām gatavi darbam. Bija arī atpūtas brīži, kuru laikā spēlējām jauniešu iecienīto spēli «Mafija». Svētkos, ja grib, var paspēt visu.» «Mums ir pavisam vienkārši – kā taure pie mutes, tā dzīvība uzrodas pat visnogurušākajam, vismazākajam muzikantam,» optimistiski orķestra muzikantu svētku izjūtas novērtēja J. Kalniņš.
Nebūtiskas neērtības
Plašsaziņas līdzekļos dažādi tika vērtēti dalībnieku sadzīves apstākļi, pat norādot uz nehumāno attieksmi, liekot mazās klašu telpās gulēt uz matračiem tik lielam skaitam cilvēku. Mūsu novadu pārstāvji nebija tik kritiski. «Par ēdināšanu nevaram sūdzēties, pusdienas bija pilnvērtīgas, garšīgas, lielas porcijas, tādēļ spēki tika uzņemti pietiekami. Dzīvojām Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, mums nebija rindu ne uz ēšanu, ne dušām. Skolas kolektīvs bija parūpējies par visu līdz sīkumam. Klases, kur izguldīja dalībniekus, bija vēdināmas, vietas pietika visiem,» stāsta G. Cera.
Rīgas 88. vidusskolā, kur dzīvoja Bauskas, Rundāles un Vecumnieku novada kolektīvi, dušas telpu varēja būt vairāk, taču maz cerību, ka speciāli svētkiem tās skolā būvētu klāt. «Jā, bija rindas, bet varēja pagaidīt,» atzina G. Bukovskis.
«Kamēr čīkstējām par neērtībām, dalībnieki rīdzinieki mums vairākkārt teica: «Kaut mēs nakti, divas varētu pārnakšņot kopā ar jums skolā, nevis mājās!» Vai šī atziņa nav atbilde uz visiem iebildumiem?» retoriski jautā J. Kalniņš.
Gājiens kā skrējiens
Svētku gājiens šogad bija pēdējā dienā, bet pirms pieciem gadiem svētki Rīgā ar to sākās. «Mēs gājienu liktu pirmajā dienā. Tad nogurumu redz mazāk, vizuāli skats būtu svaigāks, daudziem baltais krekls būtu vēl balts,» tā I. Vansoviča. E. Kūla-Braže domā citādi: «Pēdējā dienā gājiens ir notikuma emocionālā kulminācija. Tā ir svētdiena, svētā, baznīcā ejamā diena, tātad arī svētku gājienam piemērota.»
Diskusijas dalībnieki uzteica noskaņojumu, kas sajusts no ielas malās stāvošajiem ļaudīm. «Viņi bija korekti un vienlaikus nemitīgi mūs uzmundrināja. Visu gājiena laiku taures no mutes nenoņēmām nost. Tas liecina, ka mēs viņiem patikām,» skatītājus vērtēja J. Kalniņš.
Viņš un citi atzina, ka dažbrīd gājiens zaudēja ritmu, rāmais plūdums izvērtās skrējienā. «Es skatos – mans karognesējs jau rikšo! Tad teicu: «Stop! Mēs te skriet esam atnākuši?! Tādā tempā nevar iet, spēlēt un dziedāt.» Turpinājām savā ritmā tālāk,» stāsta A. Sormule. «Mēs nevaram spēlēt uz 120 taktīm un iet uz 160 soļiem,» skaidroja J. Kalniņš. E. Kūla-Braže uzskata, ka skriešana tautas tērpos nav pieļaujama arī cieņas pret nacionālo apģērbu dēļ.
Iecavas kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītāja Laimrota Jaunzeme pauž: «Kaut kas organizatoriem bija nogājis greizi, jo mūsu laiks gājienam ievilkās. Radās nesaprašanās ar sastāšanos, bet tas nespēja sabojāt labo omu un patīkamo gaisotni, kas virmoja Vecrīgas ielās. Ejot gājienā, šķita – visa Iecava ir sabraukusi Rīgā, tik daudz gaviļu un uzsaucienu saņēmām!»
Brīvdienu visā valstī
Sarunas dalībnieki atzina, ka brīvdiena pēc svētkiem nav apspriežams temats, tai jābūt pašsaprotamai lietai. Ne visi dalībnieki pirmdienu vadīja laiskā miegā, daudzi pēc pāris atelpas stundām bija darbā. Daudzi brīvu bija paņēmuši piektdienu, lai tiktu uz mēģinājumiem, tādēļ pirmdien bija jāierodas darbā. Netrūka tādu, kas svētku nedēļu iekļāva atvaļinājumā. Dalībnieki uzskata, ka viena pirmdiena piecos gados valstij ir jāpasludina par brīvdienu bez jebkādas atstrādāšanas. J. Kalniņš aicināja uzņēmējus būt iecietīgākiem pret saviem darbiniekiem. Viņa muzikantu vidū bija tādi, kas no rīta strādāja, bet vakarā brauca uz mēģinājumu, jo no darba devēja bija saņēmuši stingru norādījumu – vai nu darbā, vai brīvs no darba pavisam. «Es pirms pieciem gadiem stājos darbā ar noteikumu, ka Dziesmu svētku nedēļai man jābūt brīvai,» atklāja G. Bukovskis.
Svētki ir piecu gadu cikla noslēgums, gatavošanās nākamajam sāksies jau šoruden. S. Kerēvica pauda pārliecību, ka ar pašvaldības atbalstu nebūs problēmu sagaidīt 2018. gada Latvijas valsts simtgadei veltītos svētkus. Kolektīvu skaitam nevajadzētu sarukt, Rundāles novadā ir apņemšanās izveidot vidējās paaudzes deju kopu. Par pūtēju orķestri viņa runā atturīgi, taču lauku kapela varētu tapt. «Svarīgi, lai nepazūd valsts mērķdotācijas amatiermākslai,» piebilda S. Kerēvica.
E. Kūla-Braže gribētu, lai mērķdotācijas nonāktu līdz katram kolektīvam, nevis «apstātos» pašvaldībā un tiktu pārdalītas pēc citiem principiem. J. Kalniņš pauda vēlmi, lai valsts kolektīvu vadītājiem vairāk uzticētos un viņi doto naudu varētu tērēt tam, kas visvairāk vajadzīgs, piemēram, izbraukumam uz koncertu.
Sola sasparoties
I. Vansoviča atzina, ka kolektīvu pārstāvniecība nākamajos svētkos pašlaik ir grūti prognozējama: «To noteiks vairāki apstākļi. Daudz
atkarīgs no kolektīva vadītāja ja viņš būs spilgta, harismātiska personība, kas spēj ap sevi pulcināt vairākus desmitus dziedātāju vai dejotāju, tad kolektīvs augs un attīstīsies.» Nedaudz piezemētāks nākotnes iecerēs bija G. Bukovskis. Viņa kolektīvā ļoti daudzi jaunieši brauc uz mēģinājumiem no Rīgas, vai viņi to darīs arī turpmāk, viņš nav pārliecināts. I. Vansoviča piebilda, ka šogad būs aktivitātes kritums, bet, svētkiem tuvojoties, visi atkal sasparosies.
G. Cera pauž: «Kā dejotāja, kultūras darbiniece, horeogrāfe un pedagoģe ļoti ceru un gaidu, ka 2018. gadā Deju svētkos jaunajā stadionā pavadījumu nespēlēs ierakstos, bet skanēs dzīvā mūzika.» «Par Iecavas kultūras nama kolektīviem esmu pilnīgi droša – mēs pēc pieciem gadiem atkal būsim tikpat kuplā pulkā,» tā L. Jaunzeme.
