Baušķenieks Pēteris Lambergs, rokasbumbas jeb handbola leģenda, daudzkārtējs Latvijas čempions un spēcīgas Bauskas handbolistu vienības izveidotājs, sarunā atklāj padomju laika sporta un sadzīves aizkulises.
Patlaban P. Lambergs dzīvo Īslīces pagasta Bērzkalnu ciematā, kā pats saka, «necilā mājiņā Bauskas malā». Bijušais Latvijas čempions ir gana rosīgs – dodas uz rokasbumbas spēlēm, reizi mēnesī Rīgā apmeklē omulības klubiņa sapulces un iesaistās dažādās sabiedriskās aktivitātēs. Sportista mājās glabājas īpaša burtnīca ar spēļu rezultātiem un literatūra par rokasbumbas vēsturi. Par piedzīvoto P. Lambergs stāsta ar nelielu humoru un smaidu sejā.
Latvijas sporta aprindās esat pazīstams ar diviem uzvārdiem – Līcis un Lambergs. Kāpēc tā?
– Vecāki 1941. gadā nolēma mainīt uzvārdu no Lambergs uz Līcis. Kad baltvācieši devās uz Vāciju, latviešiem bija mode latviskot uzvārdus. Taču 1992. gada februārī savu uzvārdu atkal mainīju uz iepriekšējo.
Esmu saukts ļoti dažādi. PSRS sacensību programmās mani nosauca gan kā Andri Līci, gan B. Līci, gan Līci V. Reiz Igaunijā diplomā manu uzvārdu uzrakstīja tieši tā, kā to dzirdēja, un iznāca R. Lictisil.
Kā sākās aizraušanās ar rokasbumbu?
– Mana dzimtā puse ir Saldus. Ģimenē bijām pieci bērni, māsa un tēvs agri aizgāja viņsaulē, un dzīve nebija viegla. Kad devos studēt, mamma varēja palīdzēt vien ar pieciem rubļiem mēnesī. Tomēr dzimtajā pusē apguvu gan basketbolu, gan rokasbumbu. Spēlēju Latvijas jaunatnes rokasbumbas izlasē, arī junioros.
Vēlējos studēt Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, paliku pirmais aiz strīpas. Vienu jaunieti atskaitīja, un studijas tomēr uzsāku. Pirmajā pusgadā man nebija ne kopmītnes, ne stipendijas. Strādāju par krāvēju, pelnīju naudu.
Institūtu pametu, jo nodarbību bija ļoti daudz un naudas nebija. Iesauca armijā, divus gadus kopā ar Viesturu Pūpolu rokasbumbā pārstāvējām Rīgā esošo karaskolu. Šis sporta veids toreiz bija ļoti prestižs. Pēc pāris nedēļām mums vajadzēja piedalīties pirmajā turnīrā Harkovā. Es spēlēju komandā «Rīgas pilots».
Kas jūs atveda uz Bausku? Cik populārs tolaik te bija handbols?
– Strādāju vairākās iestādēs un spēlēju «Celtniekā», kas bija Latvijas Padomju sociālistiskās republikas izlase. Biju nodarbināts arī fiziskās kultūras un sporta komitejā. Mans amata nosaukums bija ļoti garš – biju Ministru padomes fiziskās kultūras un sporta komitejas organizatoriskā darba daļas aģitācijas un propagandas instruktors ar atalgojumu 130 rubļu mēnesī.
Strādājot vairākās vietās, izdevās kaut ko nopelnīt, bet kopā ar sievu, bērniem un radiem deviņi cilvēki mitām divistabu dzīvoklī. Visur bija dīvāni un saliekamie krēsli. Atnāca komisija, nopētīja un teica: «Šauri, bet dzīvot var.» Pierakstīja rindā, un bija skaidrs, ka dzīvoklis jāgaida vismaz piecus gadus. Tāpēc pieņēmu darba piedāvājumu no Bauskas. Juris Garkalns bija aizgājis uz Rīgu, un atbrīvojās basketbola trenera vieta. Sākumā dzīvojām Parka ielā kādā mājā, pēc tam piešķīra trīsistabu dzīvokli. Pēc Nikolaja Zaharova aiziešanas no sporta skolas strādāju par sporta daļas vadītāju.
Rokasbumbas komanda Bauskā jau bija. Vienībai pievienojos 1979. gadā, spēlēja arī Viesturs Pūpols, Vladislavs Jurčenko, Egons Brazauskis un citi. Atalgojumu mums nemaksāja, bet Bauskas starpkolhozu konservu fabrika (SKF) piešķīra transportu, parasti mikroautobusu «Latvija», kurā visa komanda centās saspiesties, nodrošināja dalības maksu un kreklus. Komanda bija «Bauskas SKF». Gadījās visādi – reiz iedeva sporta kreklus bez uzrakstiem. Toreizējā Sadzīves pakalpojumu kombināta meistari uztaisīja trafaretus, un es pūtu ar krāsām uzrakstus. Par blatu komandai varēja dabūt sporta apavus.
Pagājušā gadsimta 80. gados «Bauskas SKF» kļuva par vienu no vadošajām komandām Latvijā – izcīnīti vairāki valsts čempionu tituli, bronzas godalgas. Kas bija šo panākumu atslēga?
– Astoņdesmito gadu vidū komandā veidojās ļoti labs mikroklimats. Mums gribēja pievienoties spēcīgi spēlētāji no citām vietām. Mačus aizvadījām Ceraukstē, PSRS 50. gadadienas sporta zālē. Tā gan noteikumiem pilnībā neatbilda, bet spēlēt varēja.
Iedvesmoja arī tas, ka Bauskā sāka plānot sporta nama celtniecību. Rajona sporta komitejas priekšsēdētājs Raimonds Ivanovs piedāvāja man direktora amatu. Sporta namu cēla ilgi. Daudz bija jādara pašam. Labi, ka Latvijas rokasbumbas meistarkomandu «Celtnieks» kontrolēja ar celtniecību saistīta ministrija. Palīdzību mums sniedza padomju stilā. Kad trūka smilšpapīra, zvanīju meistarkomandas saimniekam, viņš – ministram, ministrs – vēl kādam. Pēc tam pa telefonu tika nosaukta vieta, kur jāstāv pie žoga un jāgaida, kad pa caurumu Fedja iznesīs smilšpapīra rulli. Saņemto mantu cēlu žigulī un vedu uz Bausku, lai var slīpēt grīdu.
Jaunajā sporta hallē, ko nodeva 1991. gadā, varēja aizvadīt augstākas meistarības sacīkstes. Latvijas sieviešu basketbola izlase spēlēja ar Francijas vienību. Bausku par bāzi izvēlējās 90. gadu sākuma spēcīgākā rokasbumbas vienība «A&T», kas piedalījās Eiropas kausos.
Kurā brīdī rokasbumbas jomā Bauskā iestājās apsīkums? Kāpēc šī sporta veida tradīcijas neviens neturpināja?
– «Bauskas SKF» sastāvā 1991. gadā izcīnīju vienīgo Latvijas brīvvalsts medaļu – valsts čempionāta bronzas godalgu. Toreiz gandrīz visiem komandas pamatsastāvā bija virs 35 gadiem.
Sporta skolā nebija rokasbumbas jauniešu grupas. Kad kļuvu par sporta nama direktoru, izveidoju jauniešu komandu. Četri puiši aktīvās sporta gaitas turpināja, mans dēls Renārs Līcis no 2000. līdz 2005. gadam spēlēja Latvijas izlasē un tagad ir starptautiskas kategorijas tiesnesis. Esmu gandarīts, ka toreiz izdevās šo grupu sagatavot.
1992. gadā kopā ar jauniešiem aizbraucām uz Dāniju. Toreiz ārzemju ceļojumi bija reti. «Celtnieks» savulaik spēlēja Vācijā, un 1990. gadā Normunds Veips palīdzēja organizēt braucienu Bauskas pieaugušo komandai. Gunārs Smilga mūsu piedzīvojumus filmēja. Aizvadījām divas spēles – ar 35:30 uzvarējām «TV Klopenburg», ar 35:31 – «TVB Holdenburg». Mūs intervēja no vietējās avīzes. 1992. gadā apskatīju Berlīnes mūri. Par divām markām ar āmuru varēja noskaldīt gabaliņu mūra, to vēl aizvien glabāju.
Pēdējo augsta līmeņa spēli aizvadīju 1994. gada 14. aprīlī. Datumi un skaitļi man vienmēr bijuši zīmīgi. Pirmā spēle bija 1964. gada 15. aprīlī, manā pierakstu kladē fiksētas 1000 spēles. Pēdējā kopā ar mani bija dēls Renārs Līcis, abi guvām pa trim vārtiem. Sporta skolā handbola grupas nebija, un trūka spēlētāju, tāpēc šī sporta veida popularitāte mazinājās.
Jūs esat pazīstams arī kā handbola tiesnesis. Šogad Bauskā notika Latvijas sporta veterānu un senioru handbola mači, jūs bijāt viens no arbitriem. Kādas atmiņas no šī darba?
– Spēles sāku tiesāt jaunībā. Izbraukāju visu Padomju Savienību. Kādā banketā Lietuvas pilsētā Kauņā uzzināju, kā lietuviešiem izdevies uzbūvēt tik iespaidīgas sporta bāzes. Vietējais partijas sekretārs skaidroja: «Mēs vispirms uzceļam sporta bāzi un tad paziņojam uz Maskavu, ka tas izdarīts. Pie jums notiek otrādi, tāpēc ne vienmēr iegūstat atļauju. Par patvaļu es nopelnīju stingro rājienu, bet par paveikto – divu nedēļu ceļojumu uz Meksiku.»
Atceros vēl kādu interesantu atgadījumu – bijām ekskursijā Klaipēdas gaļas kombinātā, mūs cienāja ar gaļas ēdieniem, bija ļoti garšīgi. Gribējām zināt, vai var nopirkt. Izrādījās, ka ne, taču kombināta direktors mierināja: «Neuztraucies! Rokasbumbas tiesnesis sarunās ar brigadieri, viens strādnieks gaļu «nofenderēs».» Vakarā viesnīcā saņēmu dāvanu.
Kāda, jūsuprāt, ir rokasbumbas nākotne Latvijā?
– Šajā sporta veidā nav ieguldīta tik liela nauda kā basketbolā, futbolā un hokejā. Tomēr jaunieši ir aktīvi, un spēlētprasme uzlabojas. Latvijas izlase 4. novembrī Dobelē aizvadīs pasaules čempionāta spēli pret Grieķiju. Mūsu jaunā cerība ir Dainis Krištopāns – 2,13 metru garš puisis no Baltkrievijas vienības «Meshkov Brest». Ceram uz labiem rezultātiem.
Mans dēls Renārs Līcis un Zigmārs Stoļarovs ir tiesājuši olimpiskās spēles Pekinā, Eiropas un pasaules čempionātu. Visgrūtāk tiesāt Eiropā, jo spēkos līdzīgas ir apmēram 16 vienības. Renārs savulaik daudz trenējās, Latvijas izlasē aizvadītie gadi palīdz saglabāt fizisko formu. Tagad gaidām olimpiskās spēles Brazīlijas galvaspilsētā Riodežaneiro, varbūt arī tur varēs tiesāt.
Pēteris Lambergs
dzimis 1948. gada 8. decembrī Saldū;
izaudzinājis dēlu un meitu, ir trīs mazbērni;
septiņas reizes izcīnīts Latvijas čempiona tituls handbolā, četras reizes iegūta otrā, piecas reizes – trešā vieta. Latvijas Augstākajā līgā spēlēja no 1969. līdz 1991. gadam, izlaižot 1977. gadu, ko pavadīja Ķekavas vienībā. Trīs reizes gūta uzvara Latvijas PSR lauku sporta spēlēs;
brīvajā laikā skalda malku, labiekārto dārzu un mājas apkārtni;
sporta interesentiem iesaka izlasīt Andžila Remesa grāmatu «Koncerts divām svilpēm ar orķestri» par rokasbumbas tiesnešiem Jāni Ķuzuli un Andri Vītolu, kas tiesāja spēles Maskavas olimpiādē, kā arī Latvijas handbola 50 gadu jubilejai veltīto grāmatu «Rokasbumba Latvijā 1958 – 2008».
