Rundāles pilī notiek svinības. 200 lūgtu viesu, bagātīga ēdienu izvēle, skotu viskijs un Itālijas vīni. Desmit oficiantu apkalpo pie galdiņiem, bet dejas notiek Baltajā zālē.
Kad balle beigusies, tumšajās debesīs izšautās raķetes veido krāšņas buķetes visās varavīksnes krāsās un lepni limuzīni ved viesus mājās. Ceļa pagriezienos joņo spilgtas gaismas strēles, apžilbinot vēlīnos gājējus. Viņi, sastājušies ceļa maliņā, vēro grezno mašīnu plūsmu, kas drīz vien pagaist tālumā, tikai mirkli vēl nomirgojot pēdējā limuzīna rubīnkrāsas lukturīšiem. Īstā dzīve ir aiztraukusies garām…
Bet vai īstā? Žans de Labrijērs ir teicis: «Nav vērts apskaust dažu cilvēku bagātību, jo viņi par to ir samaksājuši pārāk dārgi, ziedodami savu mieru, veselību, godu un sirdsapziņu.»
Bet jeti, ko uzskata par senu cilvēku dzimtas atzaru, aizgāja pie savas mātes radītājas. Ar nelielu piepūli un elementāru darbarīku viņi paņēma no dabas visu, kas nepieciešams, lai dzīvotu gan Altaja kalnos, gan Jakutijas tundrā un Ziemeļamerikas plašajā selvā, tikai šad tad likdami apjaust par savu klātbūtni.
Ieslēdzu televizoru.
Ķīnas pilsētā Čanšā liek pamatus augstākajai ēkai pasaulē. 838 metrus augstā būve izmaksāšot deviņus miljardus juaņu, bet tad kāds kungs gaišā uzvalkā stāsta par ražošanu, ka esot jāveido darba vietas… Jau cits kadrs, un atkal kāds kungs stāsta par uzņēmējdarbību. Kāpēc viņi klāsta jau zināmas patiesības un atkārto to atkal un atkal?
