Lauku ceļu uz Gunāra Bogdanova mājām Iecavas novada Zorģu pusē pēc vairāku gadu pārtraukuma nevar pazīt – no A7 garām vairākām sētām tas stiepjas visai gluds un stabils, līdz beidzas ģimenes pagalmā. Pretī skrien divi draudzīgi suņi, Gunārs smaidot sasveicinās un iepazīstina ar «īstajiem saimniekiem» – diviem ziņkārīgiem kaķiem. Smaida arī Gunāra sieva Irīna un meita Beate, šis ieradums no Anglijas laikam paliks nemainīgs.
Nams glābts
Gunārs «Bauskas Dzīves» lasītājiem zināms kā dzejnieks. Krīzes laikā viņš Latviju atstāja kā labs informācijas tehnoloģiju speciālists, lai Anglijā nopelnītu pietiekami mājas remonta kredīta atmaksai. Viss vēl nav līdz galam pabeigts, tomēr no mātes un tēva mantoto namiņu izdevies modernizēt, padarīt ērtu un glītu.
Anglijā zemgalietis strādāja interneta veikalu piegādes centrā, organizējot preču piegādi klientiem no lielas noliktavas. «No skrūvēm un peļu slazdiem līdz milzu ģeneratoriem,» skaidro Gunārs. Viņam izdevies ātri pakāpties līdz iespējamās karjeras augstākajai pakāpei, jo prasme apieties ar datoru un organizēt loģistikas ķēdi uzreiz ievērota no īpašnieka – īru vīra Maika – puses.
Atgriezās Bogdanovi pagājušā gada 24. maijā, Latvijā nosvinēja Beates dzimšanas dienu. «Braucām atpakaļ tāpēc, ka gribējām būt mājās un tuvāk radiniekiem. Gunāram ir pieaugusi meita no pirmās laulības, man – mamma, māsa ar ģimeni,» skaidro Irīna, «nebija drošības par māju, kas atstāta īrniekiem. Mums nebija lielu prasī-bu – lai tikai baro mājdzīvniekus, sakopj sētu un telpas, maksā par elektrību. Kad pēdējoreiz te viesojāmies, sapratām, ka gaidīt vairs nevar. Sēta bija aizaugusi, viss, ko varēja nokurināt, izzāģēts, suņi un kaķi pusbadā glābās pie kaimiņiem.» Tagad te atkal ir sakopts un kārtīgi. Irīna teic: «Atbrauciet vasarā, kad zied puķes!»
Sēru maršs kasierēm
«Londona ievelk,» atzīst Gunārs. Irīna atklāj – ik pēc gada pārlikuši atgriešanās termiņu. Lai gan sākumā plānoja tur palikt vien gadu, galu galā sakrājušies pieci. «Anglijā tu vari no valsts dabūt gan māju, gan pabalstu, gan skolas naudu, ja proti pačīkstēt,» smejas Irīna, «mēs esam raduši visu savām rokām pelnīt, tāpēc nespējām tik ērti iekārtoties.»
Gunārs uz Angliju aizbrauca pirmais, Irīna ar trīsgadīgo Beati sekojusi pēc laiciņa, darījusi nelielus darbiņus tīrīšanā, palīdzējusi jaunajām māmiņām pieskatīt mazuļus. «Vairākus tur esmu uzaudzinājusi,» teic Irīna. Bogdanovi dzīvoja netālu no Londonas – Dienvidu Ruislipā, kur ikdienas izdevumi bija pietiekami lieli. Mājas kredītu gan tur strādājot maksāt bijis viegli.
Ar Gunāra darba devēja ģimeni Bogdanovi sadraudzējušies, kopā priecājušies viņu kāzās. Zemgalietis atzīst – brīžiem nesaprot, kāpēc atgriezies, jo darba devēju attieksme te ir pavisam citāda.
Irīnai ar valodas apguvi bijis vienkārši, bet Gunārs atzīstas – pirms ierašanās Londonā angliski pēdējo reizi runājis 80. gados skolā. «Kad iebraucu Anglijā, lidostā bija jāpērk biļete uz mītnes vietu, bet es nemāku to pateikt,» tagad smejot atminas Gunārs, «pusstundu klausījos, ko pie kases prasa citi, un beigās tiku galā.» Tagad vīrs atšķir izloksnes, visskaistāk skanot veco londoniešu izruna – skaidra, saprotama un melodiska.
Irīna piebilst – angļi pret valodas nezinātājiem ir ļoti laipni, parādīs ar žestiem vai uzrakstīs un palīdzēs tikt galā. Latvija laipnības ziņā esot pakāpusies, tomēr šoks, ieraugot lielveikala drūmās kasieres, bijis jūtams. Gunārs reiz bēdīgajām kasierēm sācis dungot sēru maršu, tad gan varēja redzēt smaidus, stāsta sieva.
Dzimtā angļu valoda
Prombraucot darba devēji un jauniegūtie draugi Bogdanovus pavadījuši ar asarām acīs, teikuši – brauciet drīz atpakaļ! Irīnas darba devēja Peta atvadoties teikusi – ja Beate gribēs mācīties Anglijā, labprāt došot viņai mājvietu. Irīna neiebilst – ja meita gribēs, lai brauc! Gunārs turpina – pats varētu atgriezties, vien sazvanoties ar bijušo bosu, taču abi ar sievu ir vienisprātis, ka to nevēlas.
Liels arguments atgriezties bija Beates valoda – meitai dzimtā ir angļu mēle, tur pat mājās runājusi angliski. Tagad arī piemirst lietot latviešu valodu, ja biežāk paskatās angliski raidošos TV kanālus. Irīna stāsta: «Anglijā braucām uz latviešu skolu katru otro svētdienu, taču tur nodarbības ir virspusējas, vairāk izklaidējošas. Bērnu daudz, stundu maz, labi, ka varējām ņemt latviešu grāmatas bibliotēkā. Bērni savā starpā tāpat bieži runāja angliski.»
Tagad Beate mācās Iecavas vidusskolā, 3. klasē viņai ir trīs angļu valodas stundas nedēļā. Meita paskatījusies darba burtnīcu un teikusi: «Mamma, vai var – es uzreiz visu aizpildīšu? Te ir viegli!» Bogdanovi vēlas, lai Beate Latvijā pabeidz vidusskolu, jo šeit piedāvātā programma šķiet pilnīgāka. «Tur jaunieši nezina, kas ir Hitlers. Toties šeit varētu ieviest Anglijas skolu antihuligānisma dienas, lai bērni un skolotāji būtu iecietīgāki un laipnāki cits pret citu,» vērtē Irīna. Grūtāk Beatei izprast latvisko frāžu pārnesto nozīmi – Irīnai vēl nav izdevies meitai ieskaidrot, ko nozīmē rinda «Mans zelts ir mana tauta».
Londonā izdevies iepazīt kopienu atmosfēru indiešu, ķīniešu un arābu rajonos. Viņu ciemats bija mierīga vieta, taču streika laikā Maiks izdalījis visiem beisbola nūjas. Nemiera cēlāji bijuši iebraucēji, tāpēc Bogdanovi pret bēgļiem izturas piesardzīgi, skaidrojot – mazai valstij arī pāris tūkstoši cittautiešu var būt bīstami, ja tie ir agresīvi. Viņi jūt līdzi tiem, kas zaudējuši mājas, taču bažījas, ka līdz ar patvēruma meklētājiem atnāks teroristi.
Cilpa pie griestiem
Sabiedrība kopumā Latvijā ir nomāktāka nekā Anglijā, to īpaši jūtot Beate skolā. «Reizēm atnāk asarās, jo redzējusi, kā meitenes pazemo citu. Viņu arī reizēm ķircina, tad mums ilgi jārunā,» atklāj Irīna, «Anglijā neviens nesmejas, ja kādam mazāk naudas vai vienkāršas drēbes.» Gunārs saka – runa ir par pamatvērtībām: «Maiks reiz Īrijā bārā ievērojis vecu, vienkārši ģērbušos vīru, kam viesmīle pēc dārgākā viskija pasūtināšanas atļāvusies pavaicāt, vai klients varēs samaksāt. Večuks atvēris maku, kas bijis pilns banknotēm. Viesmīle atvainojās.» Irīna papildina: «Angļiem nebūtu neērti pateikt – tu neizskaties pēc tāda, kas to var atļauties! Taču viņi to nedomā kā apvainojumu, vienkārši konstatē faktu.»
«Angļu melnais humors ir ko vērts,» turpina Gunārs, «kad pirmo reizi iegāju noliktavā, redzu pie griestiem karājamies cilpu. Boss, pamanījis manu pārsteigumu, mierina – tev darbs būs smags, ja nevarēsi vairs izturēt, te ir risinājums! Es sākumā nesapratu, bet pēcāk pats iemācījos tā jokot.»
Neko daudz iekrāt ģimenei nav izdevies, taču viņi ir mierīgi – māja teju sakārtota, darbs ir, spēka, prāta un apņēmības gana. Irīna cienā ar pašceptiem Miķeļdienas tirdziņa saldumiem. Sarunas laikā pāris apmainās siltiem, uzticības pilniem skatieniem, iekļaujot savā labvēlības lokā visus līdzās esošos. Anglija viņus pārliecinājusi par pašu spēkiem, un, lai kur arī turpmāk nenāktos pelnīt maizi, šķiet acīmredzami, ka Irīna, Gunārs un Beate kopā būs laimīgi.
Atvadoties Gunārs nosaka: «Mēs varbūt neesam paši gudrākie cilvēki, ko esat satikuši, bet tāds jums darbs.» Angļu joks, par kuru prombraucot smējāmies krietnu laiciņu.
