Sniegam pārvēršoties pavasara tērcītēs, saulei nožāvējot zemes virskārtu, ļaudis sarosās savos īpašumos.Ar latviešiem raksturīgo tīrības mīlestību cits sakārto drēbju skapi, cits ģenerāltīrīšanu veic pieliekamajā, bet citam sveša nav ikgadējā durvju priekšas uzkopšana. Pēc divām nedēļām ikviens varēs piedalīties Lielajā talkā, kuras virsuzdevums ir tīra Latvija, kas, neapšaubāmi, ir visai cēls mērķis. Nebūt ne nesasniedzams, taču arī visai tāls.Pati ne vienu reizi vien esmu izbaudījusi to, ka vienu dienu apkārtni sakop, bet jau nākamajā viss piemēslots. Publiska teritorija, labiekārtota, ar atkritumu konteineru apgādāta, bet «cūkmeniem» jau vienalga. Nekas cits neatliek, kā ar sakniebtām lūpām pēc tiem savākt un drūmi raudzīties, ka viss ir bezcerīgi. Taču, aplūkojot sakārtoto vidi un smeļoties spēku pievilcīgajā ainavā, gribas domāt, ka viss reiz mainīsies. Vai skan pārāk banāli? Iespējams, bet banalitāti vēlos kliedēt ar cerību, ka sabiedrībā parādīsies arvien vairāk tādu indivīdu, kas, iedegušies par tīrību, apvienosies jau iepriekš nosauktā lielā mērķa labad un izskaudīs mēslošanu pavisam.Pašlaik sākam ar talkām, kas varētu būt šīs kustības asni. Talkas būtība nekas slikts nav, tās rīkotas arī senākos laikos, jo dziļākā jēga jau ir darbs, kad viss veicas labāk un priecīgāk, nekā vienam darot. Gribas ticēt, ka šogad talkošana nepārvērtīsies par priekšvēlēšanu balagānu. Saprotams, neiztiksim bez partijas krekliņos ģērbtiem talkotājiem un labvēļu cildinātājiem, taču svarīgākais, lai dekorāciju kopums nebūtu spilgtāks par pašu izrādi.
