Atkal ir, ar ko lepoties, saka Iecavas mūzikas un mākslas skolas direktore Ineta Pilverte, priecājoties par skolēnu saņemtajām piemiņas veltēm Lietuvas festivālā. Stepa dejotāji nupat bijuši «Bilžu» koncertā, izveidots jauns ansambļa formāts – kokles un steps. «Es atbalstu visas radošās izpausmes,» uzsver I. Pilverte, «mūsu skolotājas sāka aranžēt skaņdarbus korim un koklēm, tagad savienots tautisks instruments un modes deja. Tik gaidi jaunas idejas!»
Unikālas iespējas
Vecās skolas kabinetā mantu kļūst aizvien mazāk, jo tās pamazām pārceļo uz nule pabeigto ēku Grāfa laukumā. Kopā ar bērniem pārcelšanās uz jauno māju – desmitreiz lielāku, modernu, ērtu – iecerēta vēl pirms oficiālās «lentītes griešanas», lai īstie iemītnieki to pieskandina ar savu pozitīvo enerģiju.
Kāpēc mūzika, glezniecība, modernā deja vajadzīga lauku bērniem? «Bērni ir visi vienādi, un visiem ir vienādas tiesības. Iecavniekiem ir tādas pašas tiesības muzicēt un gleznot. Dejot stepu ar koklēm Rīgas bērniem iespēju nav, bet iecavniekiem ir!» saka Ineta. «Pirms diviem gadiem pildījām anketu ar vecākiem, jo ģimenes sāka protestēt, ka daudz koncertu un mēģinājumu notiek sestdienās. Vecāki pasaka – bērnam ir «Tarkšķi», futbols, dejas, uz kora koncertu netiekam! Cits grib vienkārši pagulēt vai apciemot vecmāmiņu. Tad kāpēc vispār nākat uz mūzikas skolu?! Rezultāti bija labāki, nekā gaidīts – vecāki bija pozitīvi noskaņoti, tomēr sapratām, ka ar notikumiem brīvdienās, iespējams, nevajag pārspīlēt.»
Veido personību
Bērni te nenāk, lai kļūtu par «šimkusiem» un «galantēm», tomēr mākslas vai mūzikas izglītība nāk par labu jebkuram, pārliecināta
I. Pilverte. «Tā ir arī sociālā funkcija – ja bērni nāks dziedāt, spēlēt, zīmēt, veidot mālā, viņi neklīdīs pa ielu un nekļūs atkarīgi no datorspēlēm.» «Mūsu bērnus var atšķirt pārējo pulkā – arī viņi ir palaidņi, bet inteliģence ir pakāpi augstāka» piebilst skolas lietvede Laimdota Udalova. Audzēkņiem pieaugot, sarunas ar viņiem sagādājot patiesu gandarījumu – ne vairs tukšas pļāpas, bet redzētā, dzirdētā apspriešana, gudri secinājumi, laba gaume.
Individuālās nodarbības attīsta bērna personību, jo viņam nav jācīnās par uzmanību lielā klasē, pārliecinātas pedagoģes. Laimdota atceras meitenīti no audžuģimenes, kura sākumā kāvusies pat ar puikām, bet tagad pēc dažiem gadiem ir īsta dāma, turklāt uz mūzikas stundu neatļausies atnākt nesagatavojusies.
Nevienam nekad nav nākusi par ļaunu mūzikas izglītība, pārliecināta I. Pilverte, citējot Krievijas pilsētas Jekaterinburgas mūzikas skolas interneta vietnē ievietoto komentāru: «Prasme muzicēt ir spožums, laicīgās dzīves augstākais sasniegums. Vingrināties mūzikas in-
strumenta spēli nepieciešams katru dienu regulāri, gandrīz ar tādu pašu neatlaidību, kā cilvēks trenējas sporta nodarbībās. Vienīgā atšķirība – pie klavierēm nevar salauzt ne rokas, ne kājas. Mūzikas nodarbības ir rakstura audzināšana bez riska un fiziskām traumām.»
Noder visās profesijās
Arī neprofesionāls dziedātājs ar mūzikas skolas diplomu var tikt ļoti labā korī, koncertos un festivālos apskatīt pasauli, piedzīvot radošu katarsi, izpildot augsta līmeņa skaņdarbus ar orķestri vai citādi. Kaut vai paša svētdienas grupas izveidošana, lai spēlētu garāžā un uzstātos vietējā pagasta sarīkojumā, dod prieku un bagātina dzīvi, saka I. Pilverte.
«Banka starp diviem kandidātiem izvēlēsies to, kurš pabeidzis klavieru klasi, jo viņš attīstījis spēju uztvert informāciju, uzlabojis roku koordināciju, domāšanas daudzpusību, ideju radošumu, prot vienlaikus darīt vairākas lietas, organizēt un sadalīt savu laiku. Mūziķiem piemīt spēja darboties komandā, komunicēt ar cilvēkiem, prezentēt lietas, uzstāties, kas vajadzīgs labam menedžerim vai vadītājam,» skaidro pedagoģe.
«Esam dzirdējušas ne tikai no lauku ļaudīm, bet pat no deputātiem – kāpēc jums vajag tik daudz telpu nelielai privileģēto grupai? Kabineti stāvēs tukši līdz diviem dienā! Taču tad jau varētu pārmest arī sporta skolai, ka tā trenē nepilnus 200 audzēkņus. Mūsu profesionālajās programmās ir 140 audzēkņu, ar pieaugušo un interešu grupām būs vairāk nekā 200 skolojamo. Vai tas ir maz nelielam novadam? Domes administrācijas kabinetos jau arī pēc 17 varētu rīkot, teiksim, tamborēšanas pulciņa tikšanos,» smejas Ineta.
Nopietns mantojums
Mūzikas skolas darbinieces teic – žēlošanās vilciens ir aizgājis, jo ēka ir pabeigta pilnībā un atliek to tikai izmantot. I. Pilverte par Iecavas mūzikas skolas direktori kļuva pēc tās dibinātājas Andas Šteinas aiziešanas, kad neilgu laiku pienākumus bija pildījusi izcilā kokles pedagoģe Alise Veisa. Dažs apšaubīja «ienācējas no malas» spēju apvienot tobrīd sašķelto kolektīvu, taču Ineta kļuvusi par labu vadītāju, kas prot ieklausīties, atbalsta radošumu un jaunas idejas, daudz mācījusies no pieredzējušākiem kolēģiem, «Bauskas Dzīvei» apliecina vairāki vecāki un pedagogi.
Inetas māte Aleksandra Bungše savulaik Bauskas mūzikas skolā bija šo rindu autores pirmā klavierskolotāja. Kaut arī atmiņas ir gana labas, šķiet, ka Aleksandra bijusi stingrāka pedagoģe. «Laiki mainās – agrāk skolotājiem bija neapstrīdama taisnība, tagad vairāk atļaujas bērni. Taču jāaudzina katrs, kontakts jārod arī ar neuzvedīgākajiem. Ar gadiem kļūsti gudrāks un sirsnīgāks. Pati, šķiet, jaunībā biju prasīgāka, bet līdz ar bērnu pieaugšanu un mazbērnu piedzimšanu esmu daudz iejūtīgāka. Arī bērni ir citādi – man bija audzēknis, kas sēdēja zem galda, jo bija «koks» un prata uzburt «ugunsbumbu». Man bija jāprot to ieraudzīt, saprast un vēl piedabūt viņu spēlēt. Pedagogam jāspēj pacelties līdz bērna līmenim. Sākumā neviens nevar zināt, kas iznāks. Nevienam iesācējam nevar pateikt – tu nekam nederi, vai – tu būsi zvaigzne! To pēc tam parāda dzīve, iespējas, mācību process, talants.»
Jāuztur profesionalitāte
Kaut arī nekļūst par profesionāliem mūziķiem, skolotie jaunieši dzied amatierkopās, korī, saprot mūziku un mākslu, apkārtnē ievēro skaistas vai neparastas detaļas, prot parādīt tās citiem. Inetai kolēģi reizēm teikuši – tu jau izvelc visus pēdējos! «Tā pedagogam gandarījums reizēm ir lielāks nekā par audzēkni, kas vienmēr saņem «8» un «9». Tas iemāca bērnam pabeigt darbu līdz galam un kārtīgi, un tas noder arī citur. Ir reti gadījumi, kad nācies pateikt – varbūt labāk nenāciet, bērnam tās ir mokas. Taču galvenais ir ikvienu paslavēt arī par nelielu sasniegumu, lai prieks ir motivācija strādāt tālāk.»
I. Pilverte Bauskā mācījusies pie leģendāras pedagoģes Dzintras Vēveres, bet lielāko paldies saka mammai: «Bez viņas es klavieres sen būtu sacirtusi. Tikai 6. vai 7. klasē sapratu, ka iešu uz mūzikas vidusskolu un kļūšu par klavierskolotāju.»
Direktore atzīst – tagad skolotājiem prieku par darbu nereti bojā vajadzība strādāt vairākās vietās, jo jāatdod «treknajos gados» paņemtais kredīts. Tas liedz veltīt pietiekami daudz uzmanības un emociju katram audzēknim. Inetai pašai nozīmīgs mīnuss būtu liegums apvienot direktores un klavierskolotājas vai koncertmeistares darbu. «Tas mazinās manu profesionalitāti,» saka vadītāja, «kā es varēšu turpmāk vērtēt citus, ja pati stundas nevadīšu? Kā prasīšu jaunas metodes, sasniegumus, ja pati apstāšos attīstībā? Tie, kas pieņem lēmumus, šķiet, nezina, kāda patiesībā ir dzīve. Desmit gadus skolotāji augustā nezina, kāda septembrī būs alga. Mainās ministri un deputāti, bet sistēma nav sakārtota.»
Vērts strādāt visu mūžu
Inetu reizumis apbēdina vienaldzība: «Esmu kādreiz strādājusi skolā, kur nekad nebija naudas, transporta, dalības ārzemju festivālos. Pedagogi un audzēkņi no mūsu skolas brauc uz ārzemēm, vietējiem konkursiem. To nodrošina skolas vadības un pašvaldības atbalsts. Pēc finansiālajām iespējām piešķiram piemaksas. Tik ļoti kādreiz gribētos, lai skolotāji vai vecāki vienkārši pasaka paldies. Kaut vienu labu vārdu, tas palīdz visvairāk.»
Tomēr degunu direktore nenokar un nolasa veltījumu no bijušās audzēknes vietnē draugiem.lv: «Ko vēl skolotājam vairāk vajag?! Viena šāda ieraksta dēļ ir vērts strādāt visu mūžu.» Šogad pirmajā skolas dienā, ko Iecavas jaunie mūziķi un mākslinieki ierasti svin dienu pēc parastās skolas sākuma, Inetu bija atnācis apsveikt bijušais audzēknis Pēteris Krastiņš. Puisis devis priekšroku nopietnākiem sporta treniņiem, taču Ineta pārliecināta – te viņš juties labi, mūzikā apgūto neaizmirsīs. Tas ir īstais gandarījums pedagogam, jo naudā šo darbu nevar izteikt, saka I. Pilverte.
VELTĪJUMS
Vēsts Inetai Pilvertei no bijušās audzēknes Lienes Rūķes vietnē draugiem.lv 2007. gadā:
«Jums tik daudz skolēnu bijuši Bauskas mūzikas skolā, ka droši vien mani neatceraties. Nekad arī nebiju izcila skolniece, taču jūs atceros kā vissirsnīgāko, laipnāko, talantīgāko skolotāju. Nekad neesmu paldies par to pateikusi, taču tagad to daru. Ceru, ka jūsu tagadējie skolēni ir centīgāki. Man reizi pa reizei sanāk uzspēlēt klavieres, taču tāda izdevība ir reta. Jau sesto gadu dzīvoju Vācijā, te ļoti jāuzmanās, lai kādam netraucētu. Man pašai prieks, ka pirksti vēl atceras, kā spēlēt, lai arī ne profesionāli, tomēr trinkšķinu, kā māku. Visu to labāko Jums novēlot, vēlreiz pateicos, ka bijāt tik jauka pret mani. Mīļi sveicieni!»
