Pašlaik publiskā telpa ik dienas tiek pārpildīta ar informāciju par neapturamo migrantu plūsmu, kas par mērķi izvēlējusies Eiropas pārtikušās valstis. Internetu burtiski «spridzina» stāsti un fotogrāfijas ar cilvēku pūļiem, kas aiz sevis atstāj mēslu kalnus un iesēj dziļas neziņas sēklu vietējos iedzīvotājos. Pēc otrdien Rīgā notikušā piketa pret bēgļu uzņemšanu Latvijā mēģināju formulēt savu viedokli šajā situācijā, taču sapratu, ka tāda lēkāšana no viena grāvja otrā sanāks, jo viss ir dziļā miglā tīts un jautājumiem vīts.
Tomēr visvairāk mani izbrīnīja mūspuses cilvēku neiecietība, agresīvā daba un klišejiskā pieeja, apmēram tā – ja čigāns, tad zaglis, ja melnādainais, tad slaists ar kriminālām nosliecēm utt. Neviens par elementāru cilvēcību neaizdomājas. Katoļu baznīca šķiet vienīgā, kas runā par cilvēkmīlestību un paudusi aicinājumu draudzēm uzņemt vismaz vienu bēgļu ģimeni.
Lai vai kā, bet, manuprāt, nevienam nevar pārmest vēlmi pēc labākas dzīves, tā ir vispārcilvēcīga, nevis tikai dažu nāciju īpatnība. Arī pašmāju bāleliņi dodas darba meklējumos pie tās pašas «mammas Merkeles». Joprojām tukšojas latvju lauku sētas, ja tā turpināsies, tad viļņosies tik «prērijas» bez nevienas dzīvas dvēseles. Kolhozu laiki piepildīja šos nostūrus, vai tagad šie «robi» tiks aizlāpīti ar bēgļiem?! Vietējās katoļu draudzes mācītājs Jānis Zviedrāns teic, ka nebūtu slikti, ja pamestajos namos atkal valdītu kārtība un degtu saticības guns. Taču, kurš pārbaudīs, vai visi atbraucēji ir labu nodomu vadīti? Vai kāds vispār zina, kas viņiem aiz ādas? Tā kā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, pagaidām varam vien cerēt uz lielvaru saprātīgu risinājumu šajā situācijā.
