Pēc padomju sistēmas sabrukuma mēs katrs centāmies ticēt kādai partijai. Arī es. Ik pēc četriem gadiem pārdomāju, izvēlējos, kam ticēt, un… katru reizi piedzīvoju smagu vilšanos.Kad Latvijas ekonomiskā sistēma sabruka un ministru lēmumu dēļ kļuva atkarīga no starptautiskas organizācijas, gribējās ticēt Rietumu valstīm, kuru pārstāvji tagad kontrolēs budžetu. Tiesa, tikko uzzināju, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība nesen no Irākas attīstības fonda pazaudējusi 40 miljardus dolāru. Mana ticība gudrajām Rietumu valstu organizācijām arī zudusi. Varbūt ticēt ekonomikas likumiem? Ekonomists Dmitrijs Smirnovs savulaik paredzēja valsts sabrukumu. Varasvīri tagad saka – redz, muļķības sarunāja! Vispār jau bija pareizi – valdība izdarīja to minimumu, lai valsts sabrukuma nebūtu, bet neizdarīja neko, lai kļūtu labāk. Piemēram, ja valstī uzplaukst ražošana, tad pieaug iekšzemes kopprodukts, palielinās algas, budžets. Latvijā pagājušajā gadā rūpniecības nozarē produkcija pieauga par apmēram 11 procentiem. Valsts budžets saruka, algas nepieauga. Lielākam ražošanas apjomam vajadzēja radīt cenu samazināšanos, bet pērn cenas pieauga. Veiksmīga ekonomikas attīstība ir saistīta ar ienākumu apmēru. Valdībai un pašvaldībām, ekonomiski domājot, vajadzēja censties saglabāt darbavietas un samazināt ienākumu starpību, bet notiek tieši otrādi – darbavietas tiek likvidētas, bet algas daudzviet pat plāno paaugstināt. Atkal pieaugs bezdarbnieku skaits un atšķirība ienākumu ziņā.Plašsaziņas līdzekļi gan cenšas parādīt Latvijas politikas patieso seju. Tomēr tautai tas maz palīdz – nav ne dzirdēts, ne redzēts neviens valsts attīstības plāns, kuram gribētos ticēt.
