Jubilejas uzmunstruēšana nav nekādi bērna šļupstiņi. Ja kāds tā domā, tad viņš alojas.Vārdadienas gaidāsKad tuvojās mana vārdadiena, jau laikus braukāju uz Bausku, jo ne vienmēr bodēs var dabūt makten labi barotas cūkas kājas činguli, kas liekams grāpī kopā ar «spicajiem kāpostiem» un bagātīgu garšvielu devu. Tiem jāpļepē divdesmit četras stundas, kamēr Zeme apgriežas ap savu asi, tad gaļa ir viegli atdalāma no lielā kaula, sagriežama sīkos gabaliņos un pasniedzama kopā ar buljonu, kas gatavots no vistu treknajām pakaļām. Tāda ēdmaņa pati kūst mutē bez košļāšanas un sagādā lielu patikšanu vecākām dāmām un kungiem, kam neir vairs dabisko zobu.Kūku arīdzan apstellēju Bauskā pie pazīstamas kundzes jau labu strēķi iepriekš, jo viņai jāzina, no kādām oliņām klients vēlas cepeti riktēt. Viņas slava ir tālu aiztecējusi iekšzemē. Braukuši no Dunalkas, no Žeimes, pat no Pindriem, bet visanšteldīgāko kūku esot cepusi kādam vecam jūras kapteinim no fregates putnu olām. Kapteinis klārējis, ka kuģojis tikai ar bureniekiem un gandrīz sajucis prātā, kad jūras vāravas pilnmēness naktī līdušas uz kuģa bučoties.Mūka pārvērtībasStipros dzērienus allaž iegādājos brandavīna bodē. Žēl, ka nevaru vairs atrast bulgāru glauno vīnu «Šepet monarha» («Mūka čuksti»), kuru atklāju, izlasot šaha žurnālā pēdējo interviju ar lielmeistaru Vladimiru Bagirovu. Tagad var dabūt vīnu «Duša monarha» («Mūka dvēsele»). Droši vien mūks atstājis laicīgo pasauli un aizgājis mūžībā.No brendijiem aumaļ pērku «Bonaparte», jo tas man atgādina tos laikus, kad Fonteblo pilī mitinājās imperators, un kur tad vēl smalkās, niansētās, tikpat kā netveramās, gaistošās un tajā pašā laikā mazliet uzbāzīgās, ļoti noturīgās, burvīgās franču smaržas buķete, kad esi izgaršojis dievišķo dzērienu. Tu jūties pārsteigts. Tev liekas, ka atrodies bagātīgi aprīkotā, krāšņā sieviešu tualetē, blakus bidē podam, raugoties impresionista Kloda Monē gleznotās kurtizānes caurspīdīgajā peņuārā.Vilcene apsveicinās ar viesiemCik riebīgi tomēr celties tik agri viesību dienā! Jāmazgā kājas, jāapgriež nagi, jāmaina apakšveļa, jākurina plīte un kamīns, jāklāj galds. Kāds dullums man toreiz lika taisīt apaļu galdu divpadsmit personām, būtu uzriktējis četrstūrainu, nekādu problēmu. Kopā ar mājas gariņu pie galda sanāk septiņas vietas, bet 360 grādu nedalās ar septiņi. Ko nu? Beigu beigās kaut kā sakārtoju. Ir jau arī pats pēdējais brīdis, jo vilcene pagalmā skaļi apsveicinās ar Andreju. Kaimiņš atnācis viens pats. Kur tad mamzele? Neesot varējusi atrast lindrukus.Noņēmis risli pelēko hūtīti un novilcis pogājamo melno šķeltnei, viņš atklājas apjomīgā, gaišā kamieļvilnas jencī, kas labi pielīgst pie tumšajām ūzām. Un kāda apbrīnojami spīdoša plauka matiem, kas sasieti zirgastē ar rozā lenti, veidojot krāšņu pušķi. Es vienmēr esmu teicis, ka Andrejs ir denkts vīrietis pašā briedumā. Ierodas arī kaimiņu Juris ar kundzi un māsa. Svinības var sāktiesJuris gan vairs neko stiprāku neņem, bet kundze dzer ar mums līdza, un drīz vien jau mēs visi runājam reizā. Ieleju glāzītēs no «Rīgas melnā balzama» pudeles, ko atnesis Andrejs. Tas ir diži aristokrātisks un noslēpumains, sens un mūžam jauns… Viedā Abrahama Kunces 18. gs. vidū izlolotais brīnumainais eliksīrs no 24 dabas veltēm. Ieņemam. Un tu esi patīkami aizskarts un līdz asarām kustināts.Bet nekad netici, ka uzriktēt viesības ir tāda kā pastaiga pa rožu dārzu. Nē. Tas ir kartupeļu lauks, kas jānorok.
