Nemaksāšu vairāk par sabiedrisko transportu, saka draudzene, ar kuru tiekamies galvaspilsētas krodziņā. Viņa gadu desmitiem dzīvo un strādā Rīgā, te pieder dzīvoklis, bet deklarētā dzīvesvieta ir laukos, kur mātes mantojums. Anda nosmej – vai tad neatradīšu rīdzinieku, kas man nopirks «iezemieša» e-talonu?! Draugu ka biezs, tie, kas līdz centram atbrauc ar auto, te staigā kājām un savas privilēģijas neizmanto. Maksāt vēl vairāk? Par ko – par to, ka ieguldām galvaspilsētas infrastruktūrā ar saviem pirkumiem? Tad jau tiešām labāk iet kājām vai braukt ar riteni.
Ko darīsi, ja tevi aizturēs kontrole? Viņiem nav tiesību man prasīt pasi vai ID karti, nav jau tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji, normatīvajos aktos pārbaudījusi Anda. Ko tad, ja rīdzinieks vienu īpašo e-talonu jau būs nopircis? Ak kungs, viņa smejas locīdamās, un man jāsmej līdzi, izdomājot scenārijus, kā aizbildināties piekasīgam «Rīgas satiksmes» kasierim. Lai saka – jā, man bija e-talons, bet kaut kāds pāķis to nozaga! Drošības pēc var aiziet uz policiju un pieteikt zādzību – lai tie lauķi saņem! Rīgas policijai gan varētu būt vairāk darba ar pieteikumu reģistrēšanu, bet ko darīt, ja laucinieki tik manīgi?
To nebūs nemaz tik grūti atrisināt, piemēram, sarunājot, lai vietējā e-talonu iegādājas kāds pensionārs par nelielu, bet taisnīgu «bonusu», piemēram, desmit latiem. Labāk vienreiz samaksāju kādam ar mazāku iztikšanu nekā pildu jau tā biezo rātes kungu guzas. Kā katram rīdziniekam ir lauki, kur aizbraukt paelpot svaigu gaisu un norakt kartupeļus, tā katram lauciniekam noteikti atradīsies savs rīdzinieks, ar kura atbalstu nemaksāt vairāk par jau tā Eiropā dārgāko sabiedrisko transportu. Kā statistiķiem pēc tam izskaidrot milzīgo galvaspilsētas «iezemiešu» skaitu, iespējams, sasniedzot valstī reģistrētos iedzīvotājus, varbūt varēs ieteikt Rīgas dome…
