Nogriežoties no Skaistkalnes–Kurmenes ceļa Vecumnieku novadā, sākumā šķiet – esam kaut ko sajaukuši, jo apkārt valda mežs, braucot zāle strīķējas gar auto apakšu. Tad pamazām no zaļumiem iznirst ozolu ieskautās «Ķelles».
Reizē ar līdumiem
Ēka būvēta 1872. gadā – laikā, kad tika līsti līdumi. Pirmsākumos «Ķelles» bijušas Junkevicu dzimtas mājas. Diemžēl Junkevici paņēmuši līdzi noslēpumu, kāpēc nams nosaukts par «Ķellēm». Minēt var dažādi – varbūt te mituši mūrnieki vai māldermeistari.
Tagad ēkas saimnieks ir Mārtiņš Milbrets. Tie, kas interesējas par kultūras norisēm, viņa vārdu būs dzirdējuši saistībā ar Latvijas Nacionālo teātri, filmām «Rīgas sargi», «Baiga vasara» u. c. Saspringtā darba grafika dēļ Mārtiņš «Ķellēs» ir diezgan reti. Par namu un tā apkārtni jau 35 gadus rūpējas Valentīna Lukjanska.
Laika gaitā mājas ārējais un iekšējais veidols ir krietni mainījies. Govis te vairs netur, tāpēc apsaimniekojamās zemes platības strauji aizaug. Senāk līdzās «Ķellēm» bijušas divus hektārus plašas ganības, tagad tās pārvērtušās mežā.
«Katru gadu šeit tik daudz kas mainās. Pavasaros pastaigājoties, šķiet, ka esmu nonākusi pavisam citā vietā,» neslēpj saimniece. «Ķellēm» uzliktas jaunas sijas, pārbūvētas iekštelpas. Mājā ir astoņas istabas un veranda.
Dzīve pie bezdibeņa
Te valda mākslinieciska noskaņa – radoša personība ir ne tikai saimnieks, bet arī Valentīnas dēls Andris Liepa. Viņš ir pabeidzis Jūrmalas amatniecības vidusskolu, specializējies kokapstrādē un spēj izgrebt apbrīnojami smalkus darbus.
Klusuma un radošuma caurstrāvotajai mājai likstas rada bebri un karsta kritenes. «Vīrs kokiem lika apkārt žodziņus, lai bebri nenograuž, tomēr tas nebija traucēklis. Dzīvnieki pamanījās nograuzt kokiem saknes, tāpēc tie nokaltuši. Netālu no mājas ir strautiņš, kur bebri nemitīgi gāž kokus, labi, ka visi krīt uz vienu pusi – prom no ēkas,» stāsta Valentīna.
Viena karsta kritene ir netālu no «Ķellēm» – 13 metrus dziļa, izveidojusies par dīķīti, kurā tagad varot makšķerēt karūsas. Ģeodēzisti, netālu rokot, pamanījuši, ka vienai iedobei nav dibena – «Ķelles» uzceltas netālu no bezdibeņa, kas Skaistkalnes karsta kriteņu apgabalā neesot nekas neparasts. Uz ģeodēzistu jautājumu, vai kundzei neesot bail te dzīvot, Valentīna atbildējusi noliedzoši – visam savs laiks.
Nams sargā
Reiz te ieradušies kara trofeju meklētāji. Metāla detektori pīkstējuši vienā laidā, taču atrastas tikai krievu armijas lodes.
Lielākais dārgums esot blakus mājai augošie simtgadīgie ozoli un 20. gadsimta 40. gados stādītās ābeles, kuras joprojām ražo. Kad pagalmā nozāģēts kāds varens ozols, akā strauji palielinājies ūdens daudzums. Nama iemītnieki iepriekš nav varējuši iedomāties, ka milzīgais koks var izdzert tik daudz ūdens.
Valentīna Lukjanska pārliecināta, ka «Ķelles» sargā no ļaunā. Veroties pagātnē, viņa secina – šeit mitinājušās dažādas ģimenes, taču visas bijušas ticīgas un pasargātas no likstām.
