Stāsta, ka senajiem Amerikas indiāņiem bija paruna: «Šī zeme nav mūsu. Mēs to esam aizņēmušies no mūsu bērniem.» Taisnība jau viņiem būs. Tikai uz to, ko mēs atdosim nākamajām paaudzēm, žēl noskatīties.Rakstot par nākotni, es paturu prātā ne tikai valstsvīru sarūpētos valsts miljardu parādus. Domāju arī par neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu – ja kādam vēl sava neatkarīga valsts ir vajadzīga. Nesen uzzinājām, ka Ukrainas jaunais prezidents iemainījis Krievijas armijas klātbūtni pret lētāku gāzi. Mani šokēja mūsu cilvēku komentāri interneta portālos – lielākā daļa bija gatavi upurēt valsts neatkarību lētākas gāzes dēļ.Tas ir traģiski kaut vai tādēļ, ka konferencē «Enerģētikas politika Latvijā un Eiropas Savienībā» Rīgas Tehniskās universitātes profesore Dagnija Blumberga ar aprēķiniem pierādīja, ka stāsts par lēto gāzes enerģiju var būt nepamatota pasaka. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj iegūt no biomasas energoresursiem apmēram tikpat lētu vai pat lētāku enerģiju. Taču Ukrainas un arī Latvijas iedzīvotāji ir gatavi upurēt savas valsts neatkarību, ticot skaistām pasakām.Konference arī parādīja, ko plānots atstāt nākamajām paaudzēm. Valdība plāno akmeņogļu termoelektrostaciju un savu atomelektrostaciju. Atjaunojamo resursu jomā ir tikai ieceres, nevis darbība. Tas nozīmē, ka atstāsim ogļu izdedžu un radioaktīvo atkritumu piesārņotu vidi.Neceru, ka spēsim ko mainīt ar ievēlētām citām partijām Saeimā, jo pašreizējos valdības plānus ir atbalstījušas arī citas partijas. Es rakstu, lai aicinātu cilvēkus domāt par zemi, ko atstāsim. Ja iedzīvotāji sāks domāt par mūsu bērnu nākotni, varbūt ar laiku tas būs raksturīgs arī valdības vīriem.
