Spēlēs ar laiku nākas kļūdīties un zaudēt. Pāris gadījumu iz dzīves, kas var derēt arī mācībai.
Stundu par agru
Zviedrijas pilsētā Nīšēpingā piedalījos starptautiskā konferencē. Piektdienas vakarā mums bija sarīkojums vietējā teātrī, bet otrā rītā pulksten pusdeviņos vajadzēja būt vietējā konferenču centrā. Mēs, dažas latvietes, nakšņojām lētā hostelī, kur tualete un duša uz trim istabiņām kopīga gaitenī.
Modinātājs zvanīja septiņos no rīta, kā to telefonā biju uzstādījusi. Mani nedaudz izbrīnīja mājīgi iekārtotajā hostelī valdošais klusums un brīvi pieejamā duša. Vai nu kaimiņienes nolēmušas uz foruma atklāšanu nedoties, vai arī jau aizskrējušas pilsētā meklēt brokastis – tā es nodomāju. Devos uz konferenču namu. Tā tuvumā nemanīju ne cilvēka… Durvis ciet, caur logiem saskatīju sievieti, kura mazgāja plašo foajē. Kas noticis?!
Tad pēkšņi visu sapratu – es pirmo reizi ārzemju braucienā nebiju noregulējusi pulksteni atbilstīgi vietējam laikam, šajā gadījumā – par stundu atpakaļ, kā tas ir Zviedrijā. Uz konferenci biju atskrējusi jau pusastoņos. Bezjēgā joņoju pa tukšo un kluso pilsētu, kamēr manas latviešu kolēģes vēl mierīgi gulēja…
Mēnesi par vēlu
Diemžēl ar šo vienu gadījumu manas rotaļas ar laiku nebeidzās. Atceļā no Nīšēpingas svētdienas rītā bija jābrauc ļoti agri, citādi nevarētu paspēt uz lidmašīnu no Ārlandas lidostas Stokholmā. Pārējās latvietes gan bija nedaudz izbrīnītas, kāpēc es lidoju uz Rīgu jau pulksten 14.30, lai gan viņām biļetes ir pulksten 18.30. Tik sen pirku biļeti, ka iemeslu vairs neatceros, iespējams, šajā laikā bija vislētākais lidojums.
Stokholmā svētdien iebraucu tik agri, ka bija laiks vēl karaļpili un tās muzejus izstaigāt. Pēc tam devos uz Ārlandu. Lidostā mēģināju automātos reģistrēt savu datorā izdrukāto ceļojuma dokumentu. Trijos piegājienos tas neizdevās, man reģistrāciju atteica. Vērsos pie darbinieces pēc palīdzības. Viņa uzmeta skatu manai lapai un norādīja uz datumu – tur rakstīts: lidojums 21. aprīlī, bet todien bija 31. maijs… Biju izdrukājusi un līdzi paņēmusi biļeti no iepriekšējās reizes, kad pirms mēneša lidoju no Stokholmas. Ko nu?
Savācos, paskaidroju lidostas darbiniecei, ka noteikti esmu pirkusi biļeti arī 31. maija lidojumam, varbūt var mani atrast kādos sarakstos sistēmā. Viņa, protams, sameklēja manu vārdu, lidmašīna uz Rīgu pulksten 18.30, reģistrēja mani un izdrukāja iekāpšanas talonu. Tā kā laimīgas beigas, tikai… Ārlandas lidostā jāpavada piecas stundas. Tuvojoties sešiem vakarā, es jau jutos tikpat kā Toma Henka varonis filmā «Termināls», kur viņam dienām tika liegts izkļūt laukā no lidostas. Atcerējos pat citātu no manas iemīļotās Aksela Muntes grāmatas «Stāsts par Sanmikelu»: «Cik bezgala lēni velkas laiks tiem, kam nav nekā cita, ko darīt, kā gaidīt.»
Tagad skaitu pie sevis kā mantru: izdzēs visus vecos un liekos dokumentus no sava datora, neturi tur iepriekšējo lidojumu bi-
ļetes! Katru izdruku rūpīgi pārbaudi, pievērs uzmanību datumam!
